ceturtdiena, 2010. gada 15. jūlijs

Ir jāizaudzina jauna-veselāka paaudze.


Laikā, kad industrializētajās valstīs iedzīvotājs katru gadu apēd sešus kilogramus pārtikas piedevu, vairākums cilvēku biežāk atpazīst Makdonalda zelta arku, nevis kristiešu krustu un trīsdesmitgadnieki slimo ar sešdesmitgadnieku slimībām, skolēni nogalina savus klasesbiedrus un mācītāji seksuāli izmanto altārzēnus, nenoliedzami rodas bažas - ja tas viss notiek pašlaik, kas notiks vēl pēc divdesmit, trīsdesmit, piecdesmit gadiem? Kāda būs paaudze, kas strādās, lai katram no mums būtu pietiekama pensija un pieklājīgas vecumdienas? Un kas vispār ir jādara, lai nākamo paaudzi izaudzinātu savādāku - labāku - kā mūs? (un nesakiet, ka to negribat, jo es neesmu satikusi nevienu cilvēku, kas saviem bērniem vai mazbērniem negribētu labāku dzīvi kā ir pašam vai novēlētu tiem piedzīvot savu infarktu, plaušu vēzi vai aterosklerozi)


Pirmkārt un galvenokārt - izglītība. Mēs nevaram bez hitleriskām vai staļiniskām metodēm pāraudzināt jau izveidojušos uzskatus un principus. Un arī, ja varētu, tas nedotu tik lielu un ātru rezultātu, kāds mums ir nepieciešams. Mēs nevaram teikt vecākiem, lai viņi nestrādā, bet pavada pietiekami daudz laika kopā ar saviem bērniem, un kopā ar viņiem paši iemācās dzīvot nedaudz savādāk. Mēs nevaram ieviest sauso likumu un pasludināt cigaretes par nelēgālu preci. Bet tas, ko mēs varam darīt, ir izveidot izglītības sistēmu, kas jau no bērnības iemāca veselīga dzīvesveida vērtības un izaudzina veselīgu, prasmīgu, mērķtiecīgu un atbildīgu jaunu cilvēku, kas ir spējīgs pieņemt nopietnus lēmumus ne tikai par savu, bet arī par visas valsts nākotni.


Mums ir jāpanāk, ka Veselības mācība tiek atjaunota kā obligāts mācību priekšmets visās pamatskolas klasēs, bet, vislabāk, arī vidusskolā. Nepietiek, ja vienus deviņus mēnešus 8.klasē bioloģijas skolotājs ātri izskrien cauri visām tēmām, no kurām par vienu varētu runāt trīs mēnešus no vietas.


Kā ir teicis Einšteins:"Problēmas nevar tikt atrisinātas tādā pašā domāšanas līmenī, kāds tās radīja". Pašlaik mēs uzskatām, ka matemātika ir lieta, kas ir jāzin katram cilvēkam. Mēs to mācam līdz pašai 12.klasei, jo tā attīsta domāšanas spēju, un liekam obligāti kārtot eksāmenu, jo valstī ir nepieciešami inženieri. Tas, kā mums vajadzētu uzskatīt, ir, ka arī veselīga dzīvesveida principi ir jāzin katram cilvēkam. Mums tie ir jāmāca no 1. līdz 12.klasei, jo no bērnības ieaudzināti uzskati vēlāk veido un atspoguļo sabiedrības viedokli, un valstij ir nepieciešami veseli cilvēki, kas ir spējīgi strādāt profesijās, kuras tā ir noteikusi par vajadzīgām.


Ir tik daudz it kā pašsaprotamu lietu, kuras tomēr cilvēks nevar uzzināt, kamēr kāds viņam tās neparāda vai nepasaka. Kā var izveidoties situācija, ka sporta skolotājs nespēj bērniem pastāstīt, kāpēc cilvēkiem vispār ir jānodarbojas ar sportu un kādu labumu tas dod? Kā šodien izsmeķēta cigarete ietekmē veselību pēc trīsdesmit gadiem? Kā es varu palīdzēt savai omītei, kas slimo ar aterosklerozi? Kā sniegt pirmo palīdzību? Kāpēc visi saka, ka Makdonalda pārtika ir slikta, bet neviens nezin, kāpēc tieši tā ir slikta un kāda pārtika ir laba? Kā var būt tā, ka veikalā pārdevēja nepārdod prezervatīvus jaunietim, kurš pēc viņas kaut kādiem standartiem tos it kā nedrīkstētu pirkt? Kā var būt situācija, ka vēl 9.klases skolniekiem, izdzirdot vārdu mēnešreizes,nāk smiekli? Kāpēc ir jātaisa televīzijas šovs, lai iemācītu pieciem cilvēkam notievēt, kamēr pārējie divi miljoni sēž pie TV un to skatās, ēdot čipšus? Kāpēc bērniem un pusaudžiem savi sasāpējušies jautājumi ir jāuzdod interneta portālos, kur deviņi no desmit komentāriem sākas ar smieklu jūru un tad seko kaut kas šāds:"juus tak esat kautkaadas stulbas, nu tak nopishaas un miers!"


Mūsu padomju tikumiskajos un cenzētajos laikos audzinātie vecāki nebija spējīgi mums sakarīgi izstāstīt, kā rodas bērni, un es šaubos vai ir daudz pašreizējo vecāku, kas var apsēsties un izrunāt ar bērnu šīs lietas. Vienīgais, ko mēs varam, ir rakstīt anonīmus stulbus komentārus jautājumos, kas jauniešiem konkrētā vecumā liekas ļoti svarīgi, kamēr nesaredzam problēmu - jaunietim nav neviena cilvēka, ar ko šādas lietas pārrunāt. Bieži tas ir paša kautrīgums, biežāk vecāku kautrīgums, vēl biežāk fakts, ka sabiedrībā tā vēl joprojām tiek uzskatīta par tabu tēmu. Un tā tas būs tik ilgi, kamēr mēs neparādīsim, ka par šādām lietām var runāt pat skolā ar Veselības mācības skolotāju vai mājās ar vecākiem.


Es saprotu, ka daudziem var likties, ka šāda veida jautājumi nebūtu klasiskās pamatizglītības programmā, bet es uz to atbildētu tā - kāds tad ir izglītības mērķis? Manuprāt, veidot prasmīgu, gudru, veselīgu, sociāli nodrošinātu un ar dzīvi apmierinātu sabiedrības locekli. Es neredzu, kā tāds cilvēks var izaugt bez manis augstāk nosauktajām zināšanām par sevi. Ekonomiku, matemātiku, ķīmiju, fiziku utt. mēs mācamies, lai sev un valstij vēlāk nopelnītu naudu. Veselības mācība mums ir jāmācās, lai mēs ne tikai mācētu, bet arī spētu ar prieku šo naudu nopelnīt.

Kāpēc šo pienākumu neuzticēt nevalstiskajām organizācijām? Visu cieņu "Papardes ziedam", "Jaunajiem" un citām biedrībām, kas iespēju robežās cenšas aktualizēt veselības jautājumus jauniešu un sabiedrības vidū. Bet līdz cik jauniešiem no kopējās mērķauditorijas šī informācija nonāk? Līdz mazākajai daļai.


Skola ir tā vieta, kur jaunieši ir vissasniedzamākie, tāpēc arī skola ir jāizmanto par pamatu šīs, manuprāt, svarīgās veselības informācijas nodošanai bērniem. Mums nevajag drukāt tonnām bukletu, kurus neviens nelasa. Mums vajag mācību priekšmetu un mācību grāmatu, kuru prasmīgs skolotājs pasniegs tā, lai tas sasniegtu visu klausītāju apziņu. Kopā ar bērnu vecāku iesaistīšanos mēs varam izaudzināt paaudzi, kas izjutīs atbildību par savu un līdzcilvēku veselību, priecāsies, kad palielināsies cenas alkoholam un cigaretēm, lai mazāk cilvēku tās varētu un gribētu iegādāties, tiešām sapratīs veloceliņu un citu bezmaksas sporta aktivitāšu nepieciešamību pilsētās, sapratīs savu un pretējā dzimuma ķermeni un, visbeidzot (tā, lai saprastu arī ekonomiskāk tendēti cilvēki) spētu strādāt, pelnīt naudu sev un pensionāriem, un atražot sevi, lai latvieši kā tauta pastāvētu vēl ilgu laiku.