Izdariet pārdomātu izvēli.

Uztura bagātinātāju bizness ir viens no pelnošākajiem pasaulē. Latvijā vien ir reģistrēti 3052 dažādu firmu, iedarbības un sastāva uztura bagātinātāji. Šeit darbojas visvienkāršākais tirgus likums - ja ir pieprasījums, ir arī piedāvājums. Ir iespējams kastītē nopirkt visus cilvēkam nepieciešamos vitamīnus un minerālvielas. Labi, ka uz iepakojuma vēl ir norādīts - Uztura bagātinātājs nevar aizstāt normālu ēdienreizi, savādāk, kas zin, kas lētticīgajam pircējam ienāktu prātā - varbūt netērēt naudu pārtikai, bet lietot uztura bagātinātājus, kas bieži vien vēl it kā ir ar profilaktiskām īpašībām pret virkni saslimšanu.

Kāpēc cilvēkiem gribas ticēt, ka vienmēr nāks kāds brīnumdaris un atrisinās visas problēmas? Vai tiešām ir kāds, kas notic līdzīgam murgam, kā šis - http://www.slpatch.com/lv/prieksrocbas.html ? Iedzer tabletīti vai uzlīmē plāksteri, un varēsi nemainot dzīvesveidu nomest 30 un vairāk lieko kilogramu mēneša laikā, atradīsi jaunu darbu, beidzot satiksi dzīves mīlestību un par tevi vairs neviens nesmiesies! Īsta pasaka...

Patiesība ir tāda, ka mēs esam slinki tērēt savu laiku, lai analizētu situāciju, lai meklētu papildus informāciju, lai iedziļinātos zinātniskākā literatūrā. Un šādu brīnumlīdzekļu izplatītāji to zina un, izmantojot spēlēšanu uz emocijām, pelna uz mūsu rēķina. Viņiem nav žēl tērēt milzu līdzekļus reklāmām, jo viņi saprot, ka īsā laika periodā uz lētticīgo rēķina to atpelnīs.

Šis fenomens - aklā ticēšana - izpaužas visās dzīves jomās. Arī politikā. Lai arī mazāk kā pirms četriem gadiem, tomēr vēl ir cilvēki, kas tic atkarīgiem medijiem un lētām, populistiskām reklāmām (satura, ne naudas ziņā), nevis kritiski izanalizē situāciju un saprot, ko vispār pašreizējā situācijā ir iespējams izdarīt un ko būtu racionāli darīt. Un, protams, nekad nedrīkst aizmirst spēlēšanu uz jūtām (lieku reizi atgādināt, ka tika atņemtas pensijas, lai arī tās jau sen ir atdotas). Oligarhu partijas, tāpat kā uztura bagātinātāju izplatītāji izmanto cilvēka vājību ticēt neiespējamiem solījumiem, un, spēlējot uz emocijām ar dārgām reklāmām uz katra stūra, pārdod savu nekvalitatīvo "preci", jo zina, ka būs četri gadi laika, lai ieguldītos līdzekļus atpelnītu.

Ir palikušas tikai dažas dienas, lai tiešām paanalizētu situāciju valstī, vai vismaz palasītu kādu neatkarīgu mediju vai noskatītos objektīvu TV raidījumu.

Izdariet pārdomātu izvēli.

Skats no iekšpuses - nepieciešamas pārmaiņas izglītības sistēmā

Izglītības sistēmu tuvāko gadu laikā gaida daudz pārbaudījumu un ir nepieciešamas reformas un izglītības politikas maiņa, lai mūsu skolas un universitātes noturētos virs ūdens.

Pirmkārt, budžeta vietas. Vai kāds kādreiz ir paskaitījis, cik ir tādu studentu, kas 1 vai 2 gadus nomācās par valsts līdzekļiem, bet tad saprot, ka vairs negrib mācīties vai vienkārši aizbrauc uz ārzemēm strādāt, nekad studijas neturpinot? Manuprāt, šī ir lieta, pie kuras ir jāstrādā - ja cilvēks ir nelietderīgi iztērējis valsts naudu, tad viņam tā būtu jāatdod. Budžeta vietas varētu pārvērst par tādu kā valsts galvoto iemaksu - ja pabeidz universitāti, vari neatdot, bet, ja nepabeidz un nedomā pabeigt - tad nauda jāatmaksā. Tādā veidā mēs varētu gan ietaupīt valsts budžeta līdzekļus, gan uz ietaupītās naudas rēķina palielinātu budžeta vietu skaitu tiem jauniešiem, kas vēlas studēt, bet, piemēram, nav tikuši budžetā. Vai arī vienkārši varētu palielināt stipendiju skaitu. Tas palīdzētu samazināt disproporciju starp līdzekļiem, ko valsts un privātpersonas iegulda izglītībā un zināmā mērā mēs virzītos uz bezmaksas augstāko izglītību tiem jauniešiem, kas reāli iegūst diplomu.

Otrkārt, stipendijas. Beidzot skaidri būtu jānodefinē, vai stipendija ir sociāls pabalsts maznodrošinātam studentam, vai atalgojums par labām sekmēm. Ja kursā mācās divdesmit cilvēki un uz kursu ir piešķirta viena stipendija, tad skaidrs, ka tā nonāks pie cilvēka, kam ir priekšrocības stipendijas saņemšanai, nevis pie tā, kurš labāk mācās. Šajā gadījumā studentam zūd motivācija mācīties labi, ja viņš saprot, ka uz stipendiju nevar cerēt. Protams, studenta motivāciju mācīties labi ietekmē vairāki faktori, tai skaitā arī iekšējā motivācija, bet ir arī tādi, kas pacīnītos par stipendiju, ja būtu iespēja.

Treškārt, studiju ilgums. Par mani valsts universitātei katru gadu maksā virs 2000 Ls. Bet studijas ir tādas, ka četru gadu laikā ar tādu intensitāti varētu iegūt divus bakalaurus. Skaidrs, ka universitātēm ir izdevīgāk uztaisīt mācību grafiku uz četriem gadiem, nevis normālu grafiku. Savukārt, valstij būtu izdevīgāk, ja tai būtu par mani jāmaksā tikai 2 vai 2,5 gadus plus vēl es saņemtu savu diplomu, divus gadus ātrāk iesaistītos darba tirgū un sāktu nodokļu veidā manī ieguldīto naudu atmaksāt.

Ceturtkārt, pasniedzēju kvalifikācija. Mums steidzami ir jārada konkrence mūsu augstskolu pasniedzējiem, no kuriem tikai 40% ir doktora grāds. Ir jāsaprot, ka izglītība ir kā vērtība, kā prece, ko mēs varam pārdod uz ārzemēm. Ir jāveido universitātēs programmas kvalitatīvā angļu valodā, lai piesaistītu ārzemju studentus un pasniedzējus. Izglītība ir vislabākais veids, kā piesaistīt valstij gudrus cilvēkus, jo bieži vien pēc studijām ārzemēs jaunizveidotie speciālisti tur arī paliek strādāt, veidot ģimeni un piedalīties tās valsts ekonomikā.

Piektkārt, arodskolas. Mēs esam necienīgā veidā nonivelējuši to prestižu un nepieciešamību aizmirstot, ka valstij, lai stimulētu ekonomiku, ir nepieciešami kvalificēti strādnieki ražotnēs, kuras visi politiskie spēki tagad sola masveidā atvērt Latvijā. Jāliek uzsvars uz profesionālo izglītību, kurā rodas kvalificēti strādnieki, nevis biroja darbinieki.

Sestkārt, skolotāju un augstskolu pasniedzēju profesiju prestižs. Pēc skolu un augstskolu reformu ieviešanas beidzot jāievieš konkurētspējīgs atalgojums skolotājiem, lai šo profesiju izvēlētos gudrākā un labākā sabiedrības daļa un atalgojums būtu adekvāts atbildības līmenim - skolotāji ir tie, kas būtībā izaudzina mūsu sabiedrību.

Tādas manas pārdomas par Izglītības sistēmu.

Ir jāizaudzina jauna-veselāka paaudze.

Laikā, kad industrializētajās valstīs iedzīvotājs katru gadu apēd sešus kilogramus pārtikas piedevu, vairākums cilvēku biežāk atpazīst Makdonalda zelta arku, nevis kristiešu krustu un trīsdesmitgadnieki slimo ar sešdesmitgadnieku slimībām, skolēni nogalina savus klasesbiedrus un mācītāji seksuāli izmanto altārzēnus, nenoliedzami rodas bažas - ja tas viss notiek pašlaik, kas notiks vēl pēc divdesmit, trīsdesmit, piecdesmit gadiem? Kāda būs paaudze, kas strādās, lai katram no mums būtu pietiekama pensija un pieklājīgas vecumdienas? Un kas vispār ir jādara, lai nākamo paaudzi izaudzinātu savādāku - labāku - kā mūs? (un nesakiet, ka to negribat, jo es neesmu satikusi nevienu cilvēku, kas saviem bērniem vai mazbērniem negribētu labāku dzīvi kā ir pašam vai novēlētu tiem piedzīvot savu infarktu, plaušu vēzi vai aterosklerozi)

Pirmkārt un galvenokārt - izglītība. Mēs nevaram bez hitleriskām vai staļiniskām metodēm pāraudzināt jau izveidojušos uzskatus un principus. Un arī, ja varētu, tas nedotu tik lielu un ātru rezultātu, kāds mums ir nepieciešams. Mēs nevaram teikt vecākiem, lai viņi nestrādā, bet pavada pietiekami daudz laika kopā ar saviem bērniem, un kopā ar viņiem paši iemācās dzīvot nedaudz savādāk. Mēs nevaram ieviest sauso likumu un pasludināt cigaretes par nelēgālu preci. Bet tas, ko mēs varam darīt, ir izveidot izglītības sistēmu, kas jau no bērnības iemāca veselīga dzīvesveida vērtības un izaudzina veselīgu, prasmīgu, mērķtiecīgu un atbildīgu jaunu cilvēku, kas ir spējīgs pieņemt nopietnus lēmumus ne tikai par savu, bet arī par visas valsts nākotni.

Mums ir jāpanāk, ka Veselības mācība tiek atjaunota kā obligāts mācību priekšmets visās pamatskolas klasēs, bet, vislabāk, arī vidusskolā. Nepietiek, ja vienus deviņus mēnešus 8.klasē bioloģijas skolotājs ātri izskrien cauri visām tēmām, no kurām par vienu varētu runāt trīs mēnešus no vietas.

Kā ir teicis Einšteins:"Problēmas nevar tikt atrisinātas tādā pašā domāšanas līmenī, kāds tās radīja". Pašlaik mēs uzskatām, ka matemātika ir lieta, kas ir jāzin katram cilvēkam. Mēs to mācam līdz pašai 12.klasei, jo tā attīsta domāšanas spēju, un liekam obligāti kārtot eksāmenu, jo valstī ir nepieciešami inženieri. Tas, kā mums vajadzētu uzskatīt, ir, ka arī veselīga dzīvesveida principi ir jāzin katram cilvēkam. Mums tie ir jāmāca no 1. līdz 12.klasei, jo no bērnības ieaudzināti uzskati vēlāk veido un atspoguļo sabiedrības viedokli, un valstij ir nepieciešami veseli cilvēki, kas ir spējīgi strādāt profesijās, kuras tā ir noteikusi par vajadzīgām.

Ir tik daudz it kā pašsaprotamu lietu, kuras tomēr cilvēks nevar uzzināt, kamēr kāds viņam tās neparāda vai nepasaka. Kā var izveidoties situācija, ka sporta skolotājs nespēj bērniem pastāstīt, kāpēc cilvēkiem vispār ir jānodarbojas ar sportu un kādu labumu tas dod? Kā šodien izsmeķēta cigarete ietekmē veselību pēc trīsdesmit gadiem? Kā es varu palīdzēt savai omītei, kas slimo ar aterosklerozi? Kā sniegt pirmo palīdzību? Kāpēc visi saka, ka Makdonalda pārtika ir slikta, bet neviens nezin, kāpēc tieši tā ir slikta un kāda pārtika ir laba? Kā var būt tā, ka veikalā pārdevēja nepārdod prezervatīvus jaunietim, kurš pēc viņas kaut kādiem standartiem tos it kā nedrīkstētu pirkt? Kā var būt situācija, ka vēl 9.klases skolniekiem, izdzirdot vārdu mēnešreizes,nāk smiekli? Kāpēc ir jātaisa televīzijas šovs, lai iemācītu pieciem cilvēkam notievēt, kamēr pārējie divi miljoni sēž pie TV un to skatās, ēdot čipšus? Kāpēc bērniem un pusaudžiem savi sasāpējušies jautājumi ir jāuzdod interneta portālos, kur deviņi no desmit komentāriem sākas ar smieklu jūru un tad seko kaut kas šāds:"juus tak esat kautkaadas stulbas, nu tak nopishaas un miers!"

Mūsu padomju tikumiskajos un cenzētajos laikos audzinātie vecāki nebija spējīgi mums sakarīgi izstāstīt, kā rodas bērni, un es šaubos vai ir daudz pašreizējo vecāku, kas var apsēsties un izrunāt ar bērnu šīs lietas. Vienīgais, ko mēs varam, ir rakstīt anonīmus stulbus komentārus jautājumos, kas jauniešiem konkrētā vecumā liekas ļoti svarīgi, kamēr nesaredzam problēmu - jaunietim nav neviena cilvēka, ar ko šādas lietas pārrunāt. Bieži tas ir paša kautrīgums, biežāk vecāku kautrīgums, vēl biežāk fakts, ka sabiedrībā tā vēl joprojām tiek uzskatīta par tabu tēmu. Un tā tas būs tik ilgi, kamēr mēs neparādīsim, ka par šādām lietām var runāt pat skolā ar Veselības mācības skolotāju vai mājās ar vecākiem.

Es saprotu, ka daudziem var likties, ka šāda veida jautājumi nebūtu klasiskās pamatizglītības programmā, bet es uz to atbildētu tā - kāds tad ir izglītības mērķis? Manuprāt, veidot prasmīgu, gudru, veselīgu, sociāli nodrošinātu un ar dzīvi apmierinātu sabiedrības locekli. Es neredzu, kā tāds cilvēks var izaugt bez manis augstāk nosauktajām zināšanām par sevi. Ekonomiku, matemātiku, ķīmiju, fiziku utt. mēs mācamies, lai sev un valstij vēlāk nopelnītu naudu. Veselības mācība mums ir jāmācās, lai mēs ne tikai mācētu, bet arī spētu ar prieku šo naudu nopelnīt.

Kāpēc šo pienākumu neuzticēt nevalstiskajām organizācijām? Visu cieņu "Papardes ziedam", "Jaunajiem" un citām biedrībām, kas iespēju robežās cenšas aktualizēt veselības jautājumus jauniešu un sabiedrības vidū. Bet līdz cik jauniešiem no kopējās mērķauditorijas šī informācija nonāk? Līdz mazākajai daļai.

Skola ir tā vieta, kur jaunieši ir vissasniedzamākie, tāpēc arī skola ir jāizmanto par pamatu šīs, manuprāt, svarīgās veselības informācijas nodošanai bērniem. Mums nevajag drukāt tonnām bukletu, kurus neviens nelasa. Mums vajag mācību priekšmetu un mācību grāmatu, kuru prasmīgs skolotājs pasniegs tā, lai tas sasniegtu visu klausītāju apziņu. Kopā ar bērnu vecāku iesaistīšanos mēs varam izaudzināt paaudzi, kas izjutīs atbildību par savu un līdzcilvēku veselību, priecāsies, kad palielināsies cenas alkoholam un cigaretēm, lai mazāk cilvēku tās varētu un gribētu iegādāties, tiešām sapratīs veloceliņu un citu bezmaksas sporta aktivitāšu nepieciešamību pilsētās, sapratīs savu un pretējā dzimuma ķermeni un, visbeidzot (tā, lai saprastu arī ekonomiskāk tendēti cilvēki) spētu strādāt, pelnīt naudu sev un pensionāriem, un atražot sevi, lai latvieši kā tauta pastāvētu vēl ilgu laiku.

Kur ir darbs?

Kā novēroju, pašlaik ļoti aktuāli ir visiem un visur runāt par bezdarbu un bezdarbniekiem, tāpēc nolēmu šo problēmu papētīt tuvāk. Tikos ar ļoti jauku un kompetentu Nodarbinātības Valsts aģentūras (NVA) pārstāvi un uzdevu viņam dažus jautājumus.

Pašreizējā situācija - valstī kopā reģistrēti 194 000 bezdarbnieki, kas sastāda 17,4 % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. No tiem 28 124 jeb 14,6% ir jaunieši. (NVA jauniešus skaita no 15 līdz 24 gadiem). Lai arī procentuāli lielākais bezdarba līmenis ir Latgalē, protams, loģiski, ka pēc skaita visvairāk cilvēku bez darba ir Rīgā. Bezdarbnieku kopskaits starp sievietēm un vīriešiem ir praktiski vienāds, bet skumji, ka starp bezdarbniekiem ar augstāko izglītību lielāko daļu sastāda sievietes.

Vakances vidēji katru mēnesi ir ap 1200-1400 un tās diezgan ātrā laikā tiek aizpildītas. Kas man likās interesanti, tomēr ir arī tādas vakances, kas ir tukšas pat trīs mēnešus un ilgāk, bet tās esot tādas nozares vai profesijas, kurās darba devēji labprātāk gaida strādniekus no trešajām valstīm, līdz ar to vietējiem bāleliņiem un tautumeitām atsaka.

Cipari ir nepielūdzami - 28% no visiem cilvēkiem ar pamata vai vēl zemāku izglītību ir bezdarbnieku uzskaitē! (un padomājiet, cik vēl ir tādu, kas uzskaitē nav!) Šis fakts ir kliedzošs!!! Tiek plaši stāstīts par bezdarbniekiem ar augstāko izglītību, bet neviens nepiemin to, ka darbs nav katram trešajam no tiem, kam nav pat vidējās izglītības! Ir jāsāk domāt par to, kā cilvēkus motivēt turpināt mācības vismaz profesionālajās vidusskolās, jo izglītības trūkums neliecina tikai par to, ka viņš padziļināti nezinās skolas priekšmetus, bet arī par cilvēka personību kā tādu - apņēmības trūkumu, slinkumu, vieglas naudas kāri par gadījuma darbiem u.c.. Kāpēc nodokļu maksātājiem ir jāmaksā pabalsti un apmācības kursi cilvēkiem, kas sava slinkuma pēc nav mācījušies skolā? Valstij taču vairāk neizmaksā tas, ka klasē sēž vēl divi vai trīs cilvēki, bet, būdams bezdarbnieks šos 2-3 gadus, kamēr tik pat labi varētu mācīties, viņš pastarpināti rada valstij zaudējumus.

Ko meklē darba devēji? Atbilde ir pavisam vienkārša - darbiniekus ar šķērsgriezuma prasmēm. Respektīvi, nevis flīzētāju, bet cilvēku, kurš nepieciešamības gadījumā var arī metināt un likt. jumtu Eiropas Padome un Parlaments ir noteikusi 8 pamatprasmes, kurām būtu jābūt katram darba meklētājam - saziņa dzimtajā valodā, saziņa svešvalodās, matemātiskās prasmes un pamatprasmes dabaszinībās un tehnoloģijās, digitālā prasme, mācīšanās mācīties, sociālās un pilsoniskās prasmes, pašiniciatīva un uzņēmējdarbība, kā arī kultūras izpratne un izpausme. Uz šīm prasmēm tiek strādāts arī mūsu NVA.


Kas tiek darīts? Simtlatnieku stipendijai tiks piešķirti papildus 13 miljoni latu, kas ļaus nodarbināt vēl 70 000 cilvēku. Tuvākajā laikā tiks uzsākta līdzīga programma tieši jauniem cilvēkiem, tikai ar 120 latu stipendiju. Birokrātiskajā bedrē ir iesprūdusi nauda jauniem bezdarbnieku kursiem, un apmācībām, bet, cerams, drīzumā tā nonāks NVA rīcībā.

Uz manu jautājumu, vai NVA konsultanti arī mudina cilvēkus ne tikai meklēt darbu, bet arī pašiem radīt darba vietas, atbilde skan, ka tas ir atkarīgs no konsultanta noslogojuma un darba stila. Šī arī ir lieta, pie kuras var strādāt.


Vai situācija ir stabila? Jautāju, vai rudenī atkal netiek gaidīts straujš bezdarbnieku skaita pieaugums, ņemot vērā to, ka tūkstošiem skolēnu un studentu beigs pavasarī mācības, bet nākotne izskatoties cerīga.


Prognozes - nodarbinātība ir pēdējā sfēra, kas mainās dažādu ārējo faktoru iedarbībā. Kad ekonomiskās krīzes sākumā IKP rādītāji jau bija nokrituši līdz minimumam, darba vietu skaits vēl turējās augšā. Tas strauji nokrita tikai pēc trīs mēnešiem. Līdz ar to varam secināt, ka tikai tad, kad IKP rādītāji jau kādu laiku būs stabili cēlušies, tas pats sāks notikt ar vakanču skaitu.


Mani ieteikumi
1. Izstrādāt motivācijas sistēmu un nodrošināt visiem vienādas iespējas iegūt izglītību. Cipari nemelo - bezdarbnieku ar izglītību ir ievērojami mazāk, kā tie, kam izglītības nav.
2. Bezdarbniekus "pārveidot" par darba devējiem.