Veselība

Veselība ir pilnīga fiziska, garīga un sociāla labklājība, ne tikai stāvoklis bez slimības vai fiziskiem trūkumiem.  /Pasaules Veselības organizācija/

Protams, ļoti svarīga ir iespēja ārstēties slimnīcā bez maksas, ja pēkšņi ir pārsteigusi kāda slimība un nav iekrājumi, par kuriem ārstēties. Ideālā gadījumā arī zobārsts un acu ārsts varētu būt par velti  bet, skatoties uz Latvijas iedzīvotāju veselības, vai, drīzāk, slimības epidemioloģiskajiem datiem, mēs skaidri redzam, ka mirstībā pirmo vietu ieņem slimības, kas neuznāk pēkšņi un par kuru parādīšanos ļoti lielā mērā ir atbildīgs cilvēks pats. Tieši tas pats ar zobārstiem un acu ārstiem - ar tiem izņēmumiem, kad iedzimtības vai novecošanas dēļ pasliktinās redze un zobu stāvoklis, par šo orgānu veselības stāvokli cilvēks ir atbildīgs pats (Ja runājam par maznodrošinātajiem iedzīvotājiem, kuriem nav naudas, lai rūpētos par zobu higiēnu- šeit drīzāk vajadzētu domāt par to, kā viņiem bez maksas piešķirt  zobu birstes un zobu pastas, nevis apmaksāt zobārsta pakalpojumus)

 
Manuprāt, vissvarīgākā veselības nozares sastāvdaļa ir sabiedrības veselība, kas ietver gan preventīvo medicīnu un uzturzinātni, gan vides veselību, veselības veicināšanu un izglītību, kā arī efektīvu veselības aprūpes plānošanu, sociālo medicīnu un medicīnisko socioloģiju. Arī, ja paskatamies uz Pasaules veselības organizācijas sniegto veselības definīciju, skaidri redzam, ka veselība nav tikai slimības neesamība. Cilvēks var justies fiziski vesels, bet ciest no sociālas atstumtības liekā svara dēļ un šī ir problēma, ko ar zālēm neizārstēt, bet, kas nosaka to, ka cilvēks nav simtprocentīgi vesels un nespēj pilnībā izmantot savu intelektuālo potenciālu. 

Tieši tāpēc profilaksei un veselības veicināšanai ir milzīga nozīme gan slimības novēršanā, gan agrīnā atklāšanā, gan arī hronisko pacientu dzīves kvalitātes uzlabošanā

Veselīgam dzīves veidam un tā motivācijai ir jākļūst par sabiedrības prioritāti visos atbildības līmeņos. Mēs nevaram gaidīt no valsts apmaksātu plaušu un sirds operāciju, ja 30 gadus esam bojājuši savu veselību smēķējot, bet valsts nevar prasīt, lai maksājam nodokļus, ja  nespēj izveidot ilgtspējīgu veselības aprūpes sistēmu, kura ir maksimāli pieejama visiem.  Mēs nedrīkstam dot cilvēkiem pārliecību, ka viņi var darīt ar savu veselību visu, kas viņiem ienāk prātā, un mēs vienalga maksāsim par ārstēšanu. Un es arī pilnīgi noteikti negribētu būt tā, kas pasaka pilnīgi veselam nesmēķējošam cilvēkam, ka viņam ir jāmaksā par smēķētāja plaušu operāciju, vai arī cilvēkam, kas visu dzīvi sportojis un veselīgi ēdis, ka viņa nauda aizies miokarda infarkta ārstēšanai cilvēkam, kas sver 130 kg. Varbūt mazliet radikāli, bet es uzskatu, ka katram ir jāiemācās izprast veselības un slimības cēloņu-seku determinantes un jāuzņemas atbildība par savu rīcību.    Es pilnībā atbalstu veselības aprūpes sistēmas modeli, kad noteikta Iedzīvotāju ienākuma  nodokļa daļa tiek iezīmēta un tieši novirzīta veselības aprūpei un cilvēki, kas nemaksā IIN, paši simtprocentīgi apmaksā savu ārstēšanu. Arī tas ir veids, kā mudināt cilvēkus uzņemties atbildību.  Es nesaku, ka pašā sistēmā nav problēmu. Pilnīgi noteikti ir, ko darīt valstiskā līmenī, sākot ar korupcijas  un slikta, nekvalitatīva, sabiedrībai labumu nenesoša lobija iznīdēšanu publiskajos iepirkumos, sasteigtās slimnīcu reformas pārskatīšanu, birokrātijas samazināšanu, tiešās pieejamības speciālistu saraksta pagarināšanu, E-veselības ieviešanu, līdz beidzot gandrīz pilnīgu veselības aprūpes orientāciju uz profilaksi, preventīvo medicīnu, skrīningu un monitoringu. Labas veselības aprūpes sistēmas augstākajam mērķim ir jābūt iedzīvotāju neslimošanai, nevis pēc iespējas  labākai ārstēšanai (Es, protams, šeit nerunāju par iedzimtām kaitēm, avārijām, dabas katastrofām u.c. slimībām, kuras nav saistītas ar cilvēka izvēli). Jautājums  vienīgi ir par to, vai pašlaik veiktie slimību skrīningi ir efektīvi un, jāsaka, ka nav.  Cilvēkus, acīmredzot neietekmē, ja viņiem pasaka, ka ielaista slimība var viņu nogalināt. Varbūt ir jāsaka, ka par ielaistu slimību vai slimību, kas nav atklāta valsts apmaksāta skrīninga rezultātā, viņam būs jāmaksā simtprocentīgi pašam? Nauda taču esot vislabākā motivācija... Es ceru, ka nav tādu cilvēku, kas neapmeklē ārstu, jo tas ir jādara darba laikā un viņi iedomājas, ka darbu tādēļ nedrīkst kavēt. Un vēl vairāk es ceru, ka nav tādu darba devēju, kas darbiniekiem neļauj atstāt darbu uz 3 stundām, lai apmeklētu ārstu. Šo situāciju būtu interesanti papētīt tuvāk.  Ļoti liela nozīme ir veselības informācijai un  izglītībai gan ģimenēs, gan skolās. Uzskatu, ka vislielākā kļūda, kādu vispār bija iespējams izdarīt, bija izņemt Veselības mācību no skolas programmas. Veselības mācībai, manuprāt, būtu jābūt obligātam priekšmetam no pirmās līdz divpadsmitajai klasei, turklāt pasniedzējam būtu jābūt nevis bioloģijas vai vēl sazin kādam skolotājam, bet speciālistam ar noteikta līmeņa medicīnisko izglītību, kurš ir speciāli apmācīts, lai runātu par veselīgu uzturu, sportu un dzīvesveidu kopumā, kā arī par atkarību profilaksi, ģimenes plānošanu, vēlākajās klasēs par veselības sistēmas uzbūvi kā tādu, slimu cilvēku aprūpi (ņemot vērā to, ka gandrīz katram tuviniekos ir kāds hroniski slims cilvēks) un jebko citu, kas liktu jau no bērna vecuma apzināties to, ka vissvarīgākā vērtība cilvēkam ir viņa veselība un ka par to arī jārūpējas ir jau no bērna kājas. Pašlaik visu veselības veicināšanas un izglītošanas smagumu uz saviem pleciem ir uzņēmušas nevalstiskās organizācijas, bet tas ievērojami samazina šīs informācijas pieejamību un kvalitāti, jo tie ne vienmēr ir speciālisti. Arī ja ir ārsti, kas vizītes laikā izspļauj kādu teikumu par veselīgu uzturu, sportu un smēķēšanas atmešanu, tas nesasniedz dzirdīgas ausis. Esmu nodarbībās slimnīcā bijusi pie pacientes, kas slimo ar plaušu emfizēmu. Savu veselības stāvokļa uzlabošanos, guļot slimnīcā, viņa mērīja cigaretēs - vakar vispār nevarēja papīpēt, šodien jau vienu cigareti varot izvilkt. Un, kad ar kursabiedrenēm gājām mājās, pie slimnīcas izejas viņa mums mēģināja nostreļīt cigaretes. Smieties vai raudāt? Veselīga dzīvesveida likumi ir jāmāca no bērnības, lai tie iespiestos atmiņā un tiktu reālajā dzīvē pielietoti. Tas aizņems daudz laika un rezultāts nebūs redzams uzreiz, bet, ja mēs kādreiz gribam dzīvot veselā sabiedrībā, tad mainīties ir jāsāk tagad.  . .    Nākamo Veselības ministru/-i es ļoti aicinātu apdomāties par to, kādā virzienā viņš vēlās stūrēt Veselības aprūpes kuģi -  naudas resursu tērēšanā ārstēšanai vai salīdzinoši mazāku līdzekļu ieguldīšanā veselības veicināšanā, jo tas noteiks to, kāda būs mūsu sabiedrība - ar zālēm apārstēta un puslīdz labi funkcionēšana, vai veselīga, enerģiska un strādāt spējīga.