Atbalsti aktīvos jauniešus!

Čau visiem!

Man atkal jālūdz jūsu palīdzība svarīgā lietā, un atkal tā ir saistīta ar balsošanu. Šoreiz nebūs jāiet uz vēlēšanu iecirkni, nebūs nepieciešama pat pase. Vienkārši pāris peles klikšķi un lieta darīta.

Tātad, es piedalos Lattelecom rīkotajā videokonkursā, kurā bija jāuzfilmē reklāmas rullītis kādai no Lattelecom tematiskajām pakām. Galveno balvu - TV iegūs tas klips, par kuru būs nobalsojuši visvairāk cilvēki visos portālos kopā.

Tāpēc saņemies, lūdzu, un :

1)

šim video, atverot to caur YouTube, apakšā uzspied "Like"

2) Ja esi Facebook reģistrēts lietotājs, tad arī šeit http://www.facebook.com/Lattelecom uzklikšķini "Man patīk".

Pēc tam kopā varēsim skatīties manu jauno TV!

Paldies!

Izdariet pārdomātu izvēli.

Uztura bagātinātāju bizness ir viens no pelnošākajiem pasaulē. Latvijā vien ir reģistrēti 3052 dažādu firmu, iedarbības un sastāva uztura bagātinātāji. Šeit darbojas visvienkāršākais tirgus likums - ja ir pieprasījums, ir arī piedāvājums. Ir iespējams kastītē nopirkt visus cilvēkam nepieciešamos vitamīnus un minerālvielas. Labi, ka uz iepakojuma vēl ir norādīts - Uztura bagātinātājs nevar aizstāt normālu ēdienreizi, savādāk, kas zin, kas lētticīgajam pircējam ienāktu prātā - varbūt netērēt naudu pārtikai, bet lietot uztura bagātinātājus, kas bieži vien vēl it kā ir ar profilaktiskām īpašībām pret virkni saslimšanu.

Kāpēc cilvēkiem gribas ticēt, ka vienmēr nāks kāds brīnumdaris un atrisinās visas problēmas? Vai tiešām ir kāds, kas notic līdzīgam murgam, kā šis - http://www.slpatch.com/lv/prieksrocbas.html ? Iedzer tabletīti vai uzlīmē plāksteri, un varēsi nemainot dzīvesveidu nomest 30 un vairāk lieko kilogramu mēneša laikā, atradīsi jaunu darbu, beidzot satiksi dzīves mīlestību un par tevi vairs neviens nesmiesies! Īsta pasaka...

Patiesība ir tāda, ka mēs esam slinki tērēt savu laiku, lai analizētu situāciju, lai meklētu papildus informāciju, lai iedziļinātos zinātniskākā literatūrā. Un šādu brīnumlīdzekļu izplatītāji to zina un, izmantojot spēlēšanu uz emocijām, pelna uz mūsu rēķina. Viņiem nav žēl tērēt milzu līdzekļus reklāmām, jo viņi saprot, ka īsā laika periodā uz lētticīgo rēķina to atpelnīs.

Šis fenomens - aklā ticēšana - izpaužas visās dzīves jomās. Arī politikā. Lai arī mazāk kā pirms četriem gadiem, tomēr vēl ir cilvēki, kas tic atkarīgiem medijiem un lētām, populistiskām reklāmām (satura, ne naudas ziņā), nevis kritiski izanalizē situāciju un saprot, ko vispār pašreizējā situācijā ir iespējams izdarīt un ko būtu racionāli darīt. Un, protams, nekad nedrīkst aizmirst spēlēšanu uz jūtām (lieku reizi atgādināt, ka tika atņemtas pensijas, lai arī tās jau sen ir atdotas). Oligarhu partijas, tāpat kā uztura bagātinātāju izplatītāji izmanto cilvēka vājību ticēt neiespējamiem solījumiem, un, spēlējot uz emocijām ar dārgām reklāmām uz katra stūra, pārdod savu nekvalitatīvo "preci", jo zina, ka būs četri gadi laika, lai ieguldītos līdzekļus atpelnītu.

Ir palikušas tikai dažas dienas, lai tiešām paanalizētu situāciju valstī, vai vismaz palasītu kādu neatkarīgu mediju vai noskatītos objektīvu TV raidījumu.

Izdariet pārdomātu izvēli.

Skats no iekšpuses - nepieciešamas pārmaiņas izglītības sistēmā

Izglītības sistēmu tuvāko gadu laikā gaida daudz pārbaudījumu un ir nepieciešamas reformas un izglītības politikas maiņa, lai mūsu skolas un universitātes noturētos virs ūdens.

Pirmkārt, budžeta vietas. Vai kāds kādreiz ir paskaitījis, cik ir tādu studentu, kas 1 vai 2 gadus nomācās par valsts līdzekļiem, bet tad saprot, ka vairs negrib mācīties vai vienkārši aizbrauc uz ārzemēm strādāt, nekad studijas neturpinot? Manuprāt, šī ir lieta, pie kuras ir jāstrādā - ja cilvēks ir nelietderīgi iztērējis valsts naudu, tad viņam tā būtu jāatdod. Budžeta vietas varētu pārvērst par tādu kā valsts galvoto iemaksu - ja pabeidz universitāti, vari neatdot, bet, ja nepabeidz un nedomā pabeigt - tad nauda jāatmaksā. Tādā veidā mēs varētu gan ietaupīt valsts budžeta līdzekļus, gan uz ietaupītās naudas rēķina palielinātu budžeta vietu skaitu tiem jauniešiem, kas vēlas studēt, bet, piemēram, nav tikuši budžetā. Vai arī vienkārši varētu palielināt stipendiju skaitu. Tas palīdzētu samazināt disproporciju starp līdzekļiem, ko valsts un privātpersonas iegulda izglītībā un zināmā mērā mēs virzītos uz bezmaksas augstāko izglītību tiem jauniešiem, kas reāli iegūst diplomu.

Otrkārt, stipendijas. Beidzot skaidri būtu jānodefinē, vai stipendija ir sociāls pabalsts maznodrošinātam studentam, vai atalgojums par labām sekmēm. Ja kursā mācās divdesmit cilvēki un uz kursu ir piešķirta viena stipendija, tad skaidrs, ka tā nonāks pie cilvēka, kam ir priekšrocības stipendijas saņemšanai, nevis pie tā, kurš labāk mācās. Šajā gadījumā studentam zūd motivācija mācīties labi, ja viņš saprot, ka uz stipendiju nevar cerēt. Protams, studenta motivāciju mācīties labi ietekmē vairāki faktori, tai skaitā arī iekšējā motivācija, bet ir arī tādi, kas pacīnītos par stipendiju, ja būtu iespēja.

Treškārt, studiju ilgums. Par mani valsts universitātei katru gadu maksā virs 2000 Ls. Bet studijas ir tādas, ka četru gadu laikā ar tādu intensitāti varētu iegūt divus bakalaurus. Skaidrs, ka universitātēm ir izdevīgāk uztaisīt mācību grafiku uz četriem gadiem, nevis normālu grafiku. Savukārt, valstij būtu izdevīgāk, ja tai būtu par mani jāmaksā tikai 2 vai 2,5 gadus plus vēl es saņemtu savu diplomu, divus gadus ātrāk iesaistītos darba tirgū un sāktu nodokļu veidā manī ieguldīto naudu atmaksāt.

Ceturtkārt, pasniedzēju kvalifikācija. Mums steidzami ir jārada konkrence mūsu augstskolu pasniedzējiem, no kuriem tikai 40% ir doktora grāds. Ir jāsaprot, ka izglītība ir kā vērtība, kā prece, ko mēs varam pārdod uz ārzemēm. Ir jāveido universitātēs programmas kvalitatīvā angļu valodā, lai piesaistītu ārzemju studentus un pasniedzējus. Izglītība ir vislabākais veids, kā piesaistīt valstij gudrus cilvēkus, jo bieži vien pēc studijām ārzemēs jaunizveidotie speciālisti tur arī paliek strādāt, veidot ģimeni un piedalīties tās valsts ekonomikā.

Piektkārt, arodskolas. Mēs esam necienīgā veidā nonivelējuši to prestižu un nepieciešamību aizmirstot, ka valstij, lai stimulētu ekonomiku, ir nepieciešami kvalificēti strādnieki ražotnēs, kuras visi politiskie spēki tagad sola masveidā atvērt Latvijā. Jāliek uzsvars uz profesionālo izglītību, kurā rodas kvalificēti strādnieki, nevis biroja darbinieki.

Sestkārt, skolotāju un augstskolu pasniedzēju profesiju prestižs. Pēc skolu un augstskolu reformu ieviešanas beidzot jāievieš konkurētspējīgs atalgojums skolotājiem, lai šo profesiju izvēlētos gudrākā un labākā sabiedrības daļa un atalgojums būtu adekvāts atbildības līmenim - skolotāji ir tie, kas būtībā izaudzina mūsu sabiedrību.

Tādas manas pārdomas par Izglītības sistēmu.