svētdiena, 2010. gada 21. februāris

Vārds "politiķis" ir kļuvis par lamuvārdu /Štelmahers/


Kad Latvijas, tā pat kā jebkuras demokrātiskas valsts pilsoņi balso, viņi izmanto savas tiesības un pienākumu noteikt, kas viņu vārdā valdīs.

Latvietim ir tāda iedzimta tieksme - ģenētisks defekts, kas nododas no paaudzes uz paaudzi un nosaka, ka tu nekad nevari būt apmierināts, bet vienlaikus arī nedrīksti neko darīt, lai uzlabotu savu situāciju, plus vēl neapmierinātība obligāti ir jāizgāž uz citu latvieti, visbiežāk - politiķi, kuru pats 2 sasaukumus esi ievēlējis. Politiķiem, savukārt, piemīt nedaudz mazohistiska nosliece - zinot, ka viņus ķengās, kandidēt atkal un atkal, un pēc pārtraukuma atkal. Viens no iemesliem tam varētu būt tas, ka tā ir silta vietiņa, kas nodrošina stabilitāti uz 4 gadiem, bet, ticiet vai nē, ir arī tādi, kam piemīt demokrātijas pamatprincipa apziņa, ka valdība pastāv nolūkā kalpot tautai.

Kad vajadzēja tikai tik vien, cik aiziet parakstīties, lai iegūtu tiesības atlaist Saeimu, 60% neaizgāja, bet, kad jāiet dzīvot teltī pie Valdības mājas, visa Latvija sajūsminās un ir gatava atbalstīt. Manuprāt, tāda dīvaina loģika. NEKAD savu protestu nedrīkst izteikt klusējot vai kaut ko nedarot. Ja tevi kaut kas neapmierina, tad izmanto iespēju runāt. Ja gribi kompensēt cita cilvēka nedarbus, dari ko labu, nevis nedari vispār.

Šodien viena sen neredzēta paziņa bija ļoti izbrīnījusies - viņa godīgi atzina, ka nesaprot cilvēkus, kas kaut kādā veidā iesaistās politikā. Es atkal nesaprotu tos, kas neiesaistās. Manuprāt, daudz cilvēku, sevišķi jaunieši, īsti neizprot valdības un parlamenta tiešo ietekmi uz viņu dzīvi, tāpēc arī nepiedalās un neinteresējas par valstiskajiem procesiem. Īpaši tas bija novērojams treknajos gados, kad visiem viss bija, jo, kamēr ir, tikmēr jau neienāk prātā paprasīt, kas to nodrošina. BET, kad sākās ekonomiskā lejupslīde, protams, visi zin, ko vainot. Šajā jautājumā pietrūkst tādas analītiskas piedomāšanas par tēmu. Vaina ir daudz kur - izglītības sistēmā, kas nerada un neattīsta pilsonisko apziņu, ģimenēs, kas neieaudzina pilsoniskās sabiedrības vērtības, un kopīgajā iedzīvotāju uzskatā par politiķi kā lamuvārdu. Šī, manuprāt, ir problēma, kurai prasās ļoti nopietns un ilgtspējīgs risinājums, savādāk izaudzināsim paaudzi bez jebkādas pilsoniskās apziņas.

Gribētu zināt, cik procentu no aizbraukušajiem latviešiem izmantos iespēju vēlēt ārvalstīs. No mana loģikas - vajadzētu balsot visiem, jo, ja esi aizbraucis, tad vēlēšanās vari nodrošināt to, ka pie varas tiks cilvēki, kas sakārtos visu, lai vari atgriezties dzimtenē, bet zemapziņā tomēr sēž tāda melna doma, ka laikam tā nebūs.

Negribu radīt drāmu, bet ceru, ka pavisam drīz parlamentā (un tas ir atkarīgs no vēlētājiem) un valdībā nāks cilvēki, kas mainīs sabiedrības uzskatu par politiķi kā lamuvārdu, savādāk nekāda ārvalstu nauda mūs nespēs glābt no grimšanas.

ceturtdiena, 2010. gada 18. februāris

Par to, par ko pat zinātnieki vairs nestrīdas.

Tik liela vienprātība, kā jautājumā par globālo sasilšanu, zinātniekos nav bijusi praktiski nekad. Par to arī stāsts.

Daži fakti - Lai saglabātu klimata līdzsvaru, vidējā temperatūra pasaulē nedrīkst paaugstināties vairāk kā par 2 grādiem, par atskaites punktu ņemot pirmsindustriālo periodu (1800 gadi). CO2 koncentrācija atmosfērā nedrīkst pārsniegt 350 ppm (daļas uz miljonu). Lai to sasniegtu, CO2 emisijas apjomi pasaulē nedrīkst pārsniegt 3,8 tonnas uz vienu cilvēku. Latvijā pašlaik vidēji tas ir 4,1 tonna uz cilvēku. Latvijā lielāko iespaidu uz vidi atstāj mājokļi, transports un pārtika.

Iespaidīgas pārmaiņas notiek visā pasaulē, un tās jau ir acīmredzamas.



Šodien biju klāt diskusijā, kur virkne perspektīvu un gudru Jaunā laika Jaunatnes nodaļas jauniešu tikās ar Pasaules Dabas fonda Latvija direktoru Uģi Rotbergu. Pasākums bija ļoti vērtīgs. Neskaitot globālo sasilšanu, pieskārāmies arī tādām pašmāju problēmām kā milzīgā bebru populācija, kūlas dedzināšana, bioloģiskā lauksaimniecība un Latvijas enerģētiskā neatkarība. Rotberga kungs atgādināja, ka, nodarot pāri dabai, mēs nodarām pāri paši sev. Problēmas pastiprina arī demogrāfiskā sprādziena vilnis visā pasaulē – 50 gadu laikā cilvēku skaits ir pieaudzis no 2,3 miljardiem līdz 6,5 miljardiem. Tas palielina vajadzību pēc pārtikas, ūdens, dzīvojamās platības utt. Varam meklēt risinājumus pārtikas trūkumam, bet pasaulē ļoti daudz cilvēku neatbalsta ģenētiski modificēto pārtiku, kas ļautu ar tādiem pašiem resursiem saražot vairāk.

Parakņājoties informācijas avotos, apkopoju redzamkākās Globālās sasilšanas sekas:

1.Ledāju kušana. (sekas – saldūdens krājumu strauja izsīkšana – Himalaju kalnos, kur ledus ir 100 reizes vairāk kā Alpos, sākas 7 upes, kas apgādā ar saldūdeni 40% pasaules iedzīvotāju. Jo straujāk tās kūst, jo ātrāk zūd saldūdens krājumi; apdraudēta balo lāču, roņu un pingvīnu populācija; ūdenslīmeņa celšanās, okeāna silto straumju plūsmas maiņa, salu grimšana)

2.Sasilst okeāni (sekas – spēcīgākas, ilgstošākas un biežākas viesuļvētras un tornado. 2005.gadā ASV aptrūkās vārdu, ko dot orkāniem, tāpēc tiem piešķīra grieķu alfabēta burtus; sarūk koraļļu rifu platības)

3.Palielinās okeāna skābums (izmirst koraļļu rifi, sīkie dzīvnieki, kam nepieciešama konkrēta karbonātu un bikarbonātu attiecība; mirušās zonas, aļģu ziedēšana;)

4.Plūdi un sausums (sekas - Čada ezera izžūšana Āfrikā, palielinās tuksneša platības, mežu ugunsgrēki)

5.Apdrošināšanas kompāniju satraukums (sekas – lielākas iemaksas vai dabas katastrofu iemaksu apturēšana apdraudētajos reģionos)

6.Paaugstinās vidējā temperatūra (sekas – parazīti ziemas laikā neizmirst, spēj izplatīties tālāk kā to ierastā teritorija, p, malārijas odi; izmainās gadalaiku ritums, dzīvnieku savstarpējo attiecību saikne.)

7.Mūžīgā sasaluma kušana (infrastruktūras bojājumi mīkstās zemes dēļ, kā arī zemes dzīlēs ir uzkrāts 70 miljardi tonnu oglekļa (10 reizes vairāk, kā ik gadu tiek izmests cilvēku darbības rezultātā), kas atkūstot, izdalīsies atmosfērā, paātrinot globālo sasilšanu)

8.Jāpārvieto vairāk kā 200 miljoni cilvēku.


Pasaulē ir veikti pētījumi, kas pierāda, ka cilvēcei jau tagad ir pietiekamas zināšanas un tehnoloģijas, lai tuvāko 50 gadu laikā atrisinātu klimata krīzi, bet jautājums ir par politisko un individuālo gribu to darīt. Individuālās gribas man ir, un normālā demokrātiskā valstī politisko vajadzētu varēt ietekmēt.

Izmantojot energoefektīvu apgaismojumu, izvēloties energoefektīvas sadzīves iekārtas, efektīvi apsildot un atdzesējot māju, taupot karsto ūdeni, pārejot uz zaļo enerģiju, samazinot ar automašīnu nobraukto attālumu, izmantojot sabiedrisko transportu, braucot ar hibrīdauto, lietojot alternatīvu degvielu, retāk lidojot ar lidmašīnu, samazinot atkritumus, nododot pārstrādāšanai otrreizējās izejvielas, taupot papīru, lietojot atkārti izmantojamus iepirkumu maisiņus, privāto māju dārzos ierīkojot kompostus, ēdot mazāk gaļas, pērkot vietējās izcelsmes preces, atbalsot uzņēmums un firmas, kas domā par klimata pārmaiņām, iesaistoties vides aizsardzībā un piedaloties talkās, mēs varam tuvināt nullei savu individuālo oglekļa izmešu daudzumu.

Morāle: Ja negribi, lai pasaules kartes būtu jāpārzīmē, izrēķini savu individuālo oglekļa izmešu daudzumu www.pdf.lv/klimats un padomā, kā, izmantojot augstāk minētās metodes, vari to mazināt.

trešdiena, 2010. gada 10. februāris

Cilvēciska histerēze.




Pagājis pirmais mēnesis jaunajā gadā un jāsāk atskatīties uz to, kā gads iesācies.
Kā jau lielākā daļa no cilvēciskām būtnēm, arī es katru gadu apņemos kaut ko mainīt savā dzīvē. Bieži domāju par to, kāpēc ir tik grūti uzsākt ko jaunu, lai arī tas ir ļoti lietderīgi. Es to varētu saukt par tādu kā cilvēcisku histerēzi. No fizikas zinām, ka histerēze ir ķermeņa deformācijas atpalikšana no spēka, kas to izraisījis. Ja to pārceļam uz cilvēku, tad ir skaidrs - jaunu ieradumu veidošanās atpaliek no domu spēka, kas ļoti grib, lai tie rodas. Domu spēks parasti izzūd pirms mūsu ieradumi ir deformējušies, tāpēc ir tik grūti uzsākt ko jaunu.
Šogad saprotot, cik histerēze ir spēcīga īpašība, apņēmos pietiekami pieticīgi - tikai dažas lietas. Sīkāk šoreiz par divām.
Pirmā, kā jau vienmēr - sākt dzīvot veselīgi. (izturēju 1 nedēļu, bet to es norakstu uz to, ka Čūskām Tīģera gads vispār nav pārāk veiksmīgs un vispār nevajagot neko savā dzīvē saistīt ar Tīģeriem. Horoskopi, tā pat kā iedzimtība, ir nežēlīga štelle).
Otrā - Lasīt daudz grāmatas. Vismaz vienu nedēļā.
Piedāvāju īsu apskatu par grāmatām, ko esmu izlasījusi janvāra mēnesī, un subjektīvu komentāru par katru no tām.
1) Marks Viktors Hansens un Roberts Allens "Miljonārs vienā minūtē". Izglītojošs veids, kā kļūt bagātam.
Principā viena no daudzajām amerikāņu grāmatām, kas sarakstīta par to, kā dzīvē tikt uz priekšu, lai, to publicējot, paši autori tiktu uz priekšu. Bet īstenībā man ļoti patika. Gandrīz katra nodaļa sākas ar atziņu (man patīk atziņas), turklāt viegli un ātri lasās un pat var kaut ko arī uzzināt. Neatceros, kas mani urdīja toreiz viņu bibliotēkā paņemt, bet nenožēloju ne vienu minūti iztērētā laika viņu lasot. Iekšā daudz standarta tekstu par pašiedvesmu un ticību sev (atgādina filmu un tagad jau arī grāmatu "The Secret"), dažas fīčas par uzņēmējdarbību un pat neliels romāns. Izlasot grāmatu jūties pozitīvi uzlādēts un visu varošs, bet, ja neko nedari, sajūta diemžēl ātri noplok. Mani iedvesmoja un ceru, ka arī citus iedvesmos.
2) Džordžs Soross "Soross par Sorosu"
Ļoti interesanta grāmata, lai gan jāatzīst, ka pirms sākšanas lasīt tomēr kaut kas ir jāzin par šo personību - tā vienkārši ir vieglāk uztvert informāciju, jo grāmata ir interviju veidā. Protams, arī lasīšanas gaitā atklājas viņa dzīve, bet, kā jau teicu, nedaudz zinot par viņu iepriekš, uztvert ir vieglāk. Grāmata ir 3 daļās - pirmā par Sorosa ekonomiskajām aktivitātēm (šī daļa man bija vissmagākā kā cilvēkam, kas nav ekonomiski orientēts), otrā - par uzskatiem par ģeopolitiku, un trešā - par viņa filosofiju. Beigās ir arī nekad iepriekš nepublicēti raksti un viedokļi. Grāmatā atklājas gan viņa bērnība, gan ceļš uz panākumiem un milzīgajiem naudas resursiem, gan arī viņa filosofija un dzīves uztvere. Tiešām iesaku.
3) Baltijas sociālo zinātņu institūta izveidota grāmata "Partiju finansēšana: Latvijas pieredze pasaules kontekstā", kuras redaktors ir politologs Jānis Ikstens.
Interesanta grāmata, kurā mēģināts atrast labāko veidu, kā finansēt politiskās partijas Latvijā, ņemot vērā citu valstu pieredzi. Galvenais secinājums bija tāds, ka optimālākais būtu veids atļaut tikai konkrētu bezmaksas raidlaiku televīzijā, turklāt noteikt tēriņu griestus un ieviest spēcīgu neatkarīgu partiju kontrolējošo institūciju. Interesanti, ka partiju finansēšana no valsts budžeta netika norādīta kā labākais risinājums, jo tas tā pat nemazinot atkarību no oligarhiem. Es gan uzskatu, ka vajag gan ierobežot tēriņus, gan finansēt no valsts budžeta, gan noteikt tikai konkrētu bezmaksas raidlaiku un citu aģitāciju TV aizliegt. Iesaku izlasīt cilvēkiem, kam interesē šādas štelles.
4)Als Gors "Neērtā patiesība"
Bijušā ASV kongresmeņa sarakstīta grāmata par globālās sasilšanas iznīcinošo ietekmi uz Zemi. Visinteresantākā no visām. Iekšā daudz bildes ar salīdzinājumu, kā pasaule izskatījās pirms 50 gadiem un tagad. Atspēkoti visi spekulantu argumenti pret globālo sasilšanu, uzskaitīti visi veidi, kā katrs var dot savu artavu globālās sasilšanas mazināšanā, kā arī visi ļaunumi, ko sasilšana nodara un nodarīs Zemei. Arī nedaudz rūgtas patiesības par Buša - Čeinija administrācijas politiku saistībā ar šo globālo problēmu.
Šo grāmatu speciāli meklēju Saeimas bibliotēkā, kad izlasīju ziņas, ka uz Ziemassvētkiem tā tika uzdāvināta katram Saeimas deputātam. Zinu, ka ar Sorosa fonda atbalstu tā tika dāvināta visām skolām un tiešām iesaku visiem viņu izlasīt.

Protams, žēl, ka nespēju ļauno histerēzi pārvarēt attiecībā uz visām lietām, ko apņēmos, bet pašai prieks, ka vēl joprojām pildu vismaz vienu savu Jaunā gada apņemšanos.


Morāle: Jaunā gada apņemšanās var arī celt intelekta koeficientu.