Atbalsti aktīvos jauniešus!

Čau visiem!

Man atkal jālūdz jūsu palīdzība svarīgā lietā, un atkal tā ir saistīta ar balsošanu. Šoreiz nebūs jāiet uz vēlēšanu iecirkni, nebūs nepieciešama pat pase. Vienkārši pāris peles klikšķi un lieta darīta.

Tātad, es piedalos Lattelecom rīkotajā videokonkursā, kurā bija jāuzfilmē reklāmas rullītis kādai no Lattelecom tematiskajām pakām. Galveno balvu - TV iegūs tas klips, par kuru būs nobalsojuši visvairāk cilvēki visos portālos kopā.

Tāpēc saņemies, lūdzu, un :

1)

šim video, atverot to caur YouTube, apakšā uzspied "Like"

2) Ja esi Facebook reģistrēts lietotājs, tad arī šeit http://www.facebook.com/Lattelecom uzklikšķini "Man patīk".

Pēc tam kopā varēsim skatīties manu jauno TV!

Paldies!

Izdariet pārdomātu izvēli.

Uztura bagātinātāju bizness ir viens no pelnošākajiem pasaulē. Latvijā vien ir reģistrēti 3052 dažādu firmu, iedarbības un sastāva uztura bagātinātāji. Šeit darbojas visvienkāršākais tirgus likums - ja ir pieprasījums, ir arī piedāvājums. Ir iespējams kastītē nopirkt visus cilvēkam nepieciešamos vitamīnus un minerālvielas. Labi, ka uz iepakojuma vēl ir norādīts - Uztura bagātinātājs nevar aizstāt normālu ēdienreizi, savādāk, kas zin, kas lētticīgajam pircējam ienāktu prātā - varbūt netērēt naudu pārtikai, bet lietot uztura bagātinātājus, kas bieži vien vēl it kā ir ar profilaktiskām īpašībām pret virkni saslimšanu.

Kāpēc cilvēkiem gribas ticēt, ka vienmēr nāks kāds brīnumdaris un atrisinās visas problēmas? Vai tiešām ir kāds, kas notic līdzīgam murgam, kā šis - http://www.slpatch.com/lv/prieksrocbas.html ? Iedzer tabletīti vai uzlīmē plāksteri, un varēsi nemainot dzīvesveidu nomest 30 un vairāk lieko kilogramu mēneša laikā, atradīsi jaunu darbu, beidzot satiksi dzīves mīlestību un par tevi vairs neviens nesmiesies! Īsta pasaka...

Patiesība ir tāda, ka mēs esam slinki tērēt savu laiku, lai analizētu situāciju, lai meklētu papildus informāciju, lai iedziļinātos zinātniskākā literatūrā. Un šādu brīnumlīdzekļu izplatītāji to zina un, izmantojot spēlēšanu uz emocijām, pelna uz mūsu rēķina. Viņiem nav žēl tērēt milzu līdzekļus reklāmām, jo viņi saprot, ka īsā laika periodā uz lētticīgo rēķina to atpelnīs.

Šis fenomens - aklā ticēšana - izpaužas visās dzīves jomās. Arī politikā. Lai arī mazāk kā pirms četriem gadiem, tomēr vēl ir cilvēki, kas tic atkarīgiem medijiem un lētām, populistiskām reklāmām (satura, ne naudas ziņā), nevis kritiski izanalizē situāciju un saprot, ko vispār pašreizējā situācijā ir iespējams izdarīt un ko būtu racionāli darīt. Un, protams, nekad nedrīkst aizmirst spēlēšanu uz jūtām (lieku reizi atgādināt, ka tika atņemtas pensijas, lai arī tās jau sen ir atdotas). Oligarhu partijas, tāpat kā uztura bagātinātāju izplatītāji izmanto cilvēka vājību ticēt neiespējamiem solījumiem, un, spēlējot uz emocijām ar dārgām reklāmām uz katra stūra, pārdod savu nekvalitatīvo "preci", jo zina, ka būs četri gadi laika, lai ieguldītos līdzekļus atpelnītu.

Ir palikušas tikai dažas dienas, lai tiešām paanalizētu situāciju valstī, vai vismaz palasītu kādu neatkarīgu mediju vai noskatītos objektīvu TV raidījumu.

Izdariet pārdomātu izvēli.

Skats no iekšpuses - nepieciešamas pārmaiņas izglītības sistēmā

Izglītības sistēmu tuvāko gadu laikā gaida daudz pārbaudījumu un ir nepieciešamas reformas un izglītības politikas maiņa, lai mūsu skolas un universitātes noturētos virs ūdens.

Pirmkārt, budžeta vietas. Vai kāds kādreiz ir paskaitījis, cik ir tādu studentu, kas 1 vai 2 gadus nomācās par valsts līdzekļiem, bet tad saprot, ka vairs negrib mācīties vai vienkārši aizbrauc uz ārzemēm strādāt, nekad studijas neturpinot? Manuprāt, šī ir lieta, pie kuras ir jāstrādā - ja cilvēks ir nelietderīgi iztērējis valsts naudu, tad viņam tā būtu jāatdod. Budžeta vietas varētu pārvērst par tādu kā valsts galvoto iemaksu - ja pabeidz universitāti, vari neatdot, bet, ja nepabeidz un nedomā pabeigt - tad nauda jāatmaksā. Tādā veidā mēs varētu gan ietaupīt valsts budžeta līdzekļus, gan uz ietaupītās naudas rēķina palielinātu budžeta vietu skaitu tiem jauniešiem, kas vēlas studēt, bet, piemēram, nav tikuši budžetā. Vai arī vienkārši varētu palielināt stipendiju skaitu. Tas palīdzētu samazināt disproporciju starp līdzekļiem, ko valsts un privātpersonas iegulda izglītībā un zināmā mērā mēs virzītos uz bezmaksas augstāko izglītību tiem jauniešiem, kas reāli iegūst diplomu.

Otrkārt, stipendijas. Beidzot skaidri būtu jānodefinē, vai stipendija ir sociāls pabalsts maznodrošinātam studentam, vai atalgojums par labām sekmēm. Ja kursā mācās divdesmit cilvēki un uz kursu ir piešķirta viena stipendija, tad skaidrs, ka tā nonāks pie cilvēka, kam ir priekšrocības stipendijas saņemšanai, nevis pie tā, kurš labāk mācās. Šajā gadījumā studentam zūd motivācija mācīties labi, ja viņš saprot, ka uz stipendiju nevar cerēt. Protams, studenta motivāciju mācīties labi ietekmē vairāki faktori, tai skaitā arī iekšējā motivācija, bet ir arī tādi, kas pacīnītos par stipendiju, ja būtu iespēja.

Treškārt, studiju ilgums. Par mani valsts universitātei katru gadu maksā virs 2000 Ls. Bet studijas ir tādas, ka četru gadu laikā ar tādu intensitāti varētu iegūt divus bakalaurus. Skaidrs, ka universitātēm ir izdevīgāk uztaisīt mācību grafiku uz četriem gadiem, nevis normālu grafiku. Savukārt, valstij būtu izdevīgāk, ja tai būtu par mani jāmaksā tikai 2 vai 2,5 gadus plus vēl es saņemtu savu diplomu, divus gadus ātrāk iesaistītos darba tirgū un sāktu nodokļu veidā manī ieguldīto naudu atmaksāt.

Ceturtkārt, pasniedzēju kvalifikācija. Mums steidzami ir jārada konkrence mūsu augstskolu pasniedzējiem, no kuriem tikai 40% ir doktora grāds. Ir jāsaprot, ka izglītība ir kā vērtība, kā prece, ko mēs varam pārdod uz ārzemēm. Ir jāveido universitātēs programmas kvalitatīvā angļu valodā, lai piesaistītu ārzemju studentus un pasniedzējus. Izglītība ir vislabākais veids, kā piesaistīt valstij gudrus cilvēkus, jo bieži vien pēc studijām ārzemēs jaunizveidotie speciālisti tur arī paliek strādāt, veidot ģimeni un piedalīties tās valsts ekonomikā.

Piektkārt, arodskolas. Mēs esam necienīgā veidā nonivelējuši to prestižu un nepieciešamību aizmirstot, ka valstij, lai stimulētu ekonomiku, ir nepieciešami kvalificēti strādnieki ražotnēs, kuras visi politiskie spēki tagad sola masveidā atvērt Latvijā. Jāliek uzsvars uz profesionālo izglītību, kurā rodas kvalificēti strādnieki, nevis biroja darbinieki.

Sestkārt, skolotāju un augstskolu pasniedzēju profesiju prestižs. Pēc skolu un augstskolu reformu ieviešanas beidzot jāievieš konkurētspējīgs atalgojums skolotājiem, lai šo profesiju izvēlētos gudrākā un labākā sabiedrības daļa un atalgojums būtu adekvāts atbildības līmenim - skolotāji ir tie, kas būtībā izaudzina mūsu sabiedrību.

Tādas manas pārdomas par Izglītības sistēmu.

Silta sajūta

Šodien 1,5 h pavadīju, diskutējot ar Kasparu Strazdiņu - pirmo cilvēku, kas Latvijā ceļ eko-komūnu un ir svaigēdājs. Viņš, neslēpjot šoku, ka ir piekritis ierasties politiskās partijas birojā, tomēr dalījās kādā mazumiņā no savas dzīves filozofijas.

Viņam nav televizora un mikroviļņu krāsns, viņš neslimo un viņa bērni netiks ieaudzināti mūsu sistēmas rāmītī. Starp runām par politiku kā augoni, sazvērestību teorijām par alternatīvo enerģiju un zobu pastām, atkarību no sistēmas un izvēles brīvību, visjaukākā lieta, kas iekrita sirdī bija tēze par to, ka pasaulei ir sirds un Latvija atrodas tieši uz pasaules sirds, tāpēc, lai arī tik maza, tā vienmēr piesaistījusi lielvaras.

Mēs dzīvojam valstī, zem kuras pukst pasaules sirds. Silta sajūta.

LTV meklē nākotnes premjerministru!

Jauna TV spēle meklē līderus un talantus - aktīvi domājošus jaunus cilvēkus no 18 līdz 30 gadiem, kuri ir gatavi cīnīties un aizstāvēt savu viedokli par dažādām sabiedrības pārvaldes un starptautiskām tēmām, kuriem ir jaunas neordināras idejas Latvijas attīstībai un kuri tuvākā nākotnē gribētu un varētu veidot Latvijas politiku!

Pieteikšanās galvenais nosacījums - jāuzfilmē video!

Te nu būs manējais -

Ir jāizaudzina jauna-veselāka paaudze.

Laikā, kad industrializētajās valstīs iedzīvotājs katru gadu apēd sešus kilogramus pārtikas piedevu, vairākums cilvēku biežāk atpazīst Makdonalda zelta arku, nevis kristiešu krustu un trīsdesmitgadnieki slimo ar sešdesmitgadnieku slimībām, skolēni nogalina savus klasesbiedrus un mācītāji seksuāli izmanto altārzēnus, nenoliedzami rodas bažas - ja tas viss notiek pašlaik, kas notiks vēl pēc divdesmit, trīsdesmit, piecdesmit gadiem? Kāda būs paaudze, kas strādās, lai katram no mums būtu pietiekama pensija un pieklājīgas vecumdienas? Un kas vispār ir jādara, lai nākamo paaudzi izaudzinātu savādāku - labāku - kā mūs? (un nesakiet, ka to negribat, jo es neesmu satikusi nevienu cilvēku, kas saviem bērniem vai mazbērniem negribētu labāku dzīvi kā ir pašam vai novēlētu tiem piedzīvot savu infarktu, plaušu vēzi vai aterosklerozi)

Pirmkārt un galvenokārt - izglītība. Mēs nevaram bez hitleriskām vai staļiniskām metodēm pāraudzināt jau izveidojušos uzskatus un principus. Un arī, ja varētu, tas nedotu tik lielu un ātru rezultātu, kāds mums ir nepieciešams. Mēs nevaram teikt vecākiem, lai viņi nestrādā, bet pavada pietiekami daudz laika kopā ar saviem bērniem, un kopā ar viņiem paši iemācās dzīvot nedaudz savādāk. Mēs nevaram ieviest sauso likumu un pasludināt cigaretes par nelēgālu preci. Bet tas, ko mēs varam darīt, ir izveidot izglītības sistēmu, kas jau no bērnības iemāca veselīga dzīvesveida vērtības un izaudzina veselīgu, prasmīgu, mērķtiecīgu un atbildīgu jaunu cilvēku, kas ir spējīgs pieņemt nopietnus lēmumus ne tikai par savu, bet arī par visas valsts nākotni.

Mums ir jāpanāk, ka Veselības mācība tiek atjaunota kā obligāts mācību priekšmets visās pamatskolas klasēs, bet, vislabāk, arī vidusskolā. Nepietiek, ja vienus deviņus mēnešus 8.klasē bioloģijas skolotājs ātri izskrien cauri visām tēmām, no kurām par vienu varētu runāt trīs mēnešus no vietas.

Kā ir teicis Einšteins:"Problēmas nevar tikt atrisinātas tādā pašā domāšanas līmenī, kāds tās radīja". Pašlaik mēs uzskatām, ka matemātika ir lieta, kas ir jāzin katram cilvēkam. Mēs to mācam līdz pašai 12.klasei, jo tā attīsta domāšanas spēju, un liekam obligāti kārtot eksāmenu, jo valstī ir nepieciešami inženieri. Tas, kā mums vajadzētu uzskatīt, ir, ka arī veselīga dzīvesveida principi ir jāzin katram cilvēkam. Mums tie ir jāmāca no 1. līdz 12.klasei, jo no bērnības ieaudzināti uzskati vēlāk veido un atspoguļo sabiedrības viedokli, un valstij ir nepieciešami veseli cilvēki, kas ir spējīgi strādāt profesijās, kuras tā ir noteikusi par vajadzīgām.

Ir tik daudz it kā pašsaprotamu lietu, kuras tomēr cilvēks nevar uzzināt, kamēr kāds viņam tās neparāda vai nepasaka. Kā var izveidoties situācija, ka sporta skolotājs nespēj bērniem pastāstīt, kāpēc cilvēkiem vispār ir jānodarbojas ar sportu un kādu labumu tas dod? Kā šodien izsmeķēta cigarete ietekmē veselību pēc trīsdesmit gadiem? Kā es varu palīdzēt savai omītei, kas slimo ar aterosklerozi? Kā sniegt pirmo palīdzību? Kāpēc visi saka, ka Makdonalda pārtika ir slikta, bet neviens nezin, kāpēc tieši tā ir slikta un kāda pārtika ir laba? Kā var būt tā, ka veikalā pārdevēja nepārdod prezervatīvus jaunietim, kurš pēc viņas kaut kādiem standartiem tos it kā nedrīkstētu pirkt? Kā var būt situācija, ka vēl 9.klases skolniekiem, izdzirdot vārdu mēnešreizes,nāk smiekli? Kāpēc ir jātaisa televīzijas šovs, lai iemācītu pieciem cilvēkam notievēt, kamēr pārējie divi miljoni sēž pie TV un to skatās, ēdot čipšus? Kāpēc bērniem un pusaudžiem savi sasāpējušies jautājumi ir jāuzdod interneta portālos, kur deviņi no desmit komentāriem sākas ar smieklu jūru un tad seko kaut kas šāds:"juus tak esat kautkaadas stulbas, nu tak nopishaas un miers!"

Mūsu padomju tikumiskajos un cenzētajos laikos audzinātie vecāki nebija spējīgi mums sakarīgi izstāstīt, kā rodas bērni, un es šaubos vai ir daudz pašreizējo vecāku, kas var apsēsties un izrunāt ar bērnu šīs lietas. Vienīgais, ko mēs varam, ir rakstīt anonīmus stulbus komentārus jautājumos, kas jauniešiem konkrētā vecumā liekas ļoti svarīgi, kamēr nesaredzam problēmu - jaunietim nav neviena cilvēka, ar ko šādas lietas pārrunāt. Bieži tas ir paša kautrīgums, biežāk vecāku kautrīgums, vēl biežāk fakts, ka sabiedrībā tā vēl joprojām tiek uzskatīta par tabu tēmu. Un tā tas būs tik ilgi, kamēr mēs neparādīsim, ka par šādām lietām var runāt pat skolā ar Veselības mācības skolotāju vai mājās ar vecākiem.

Es saprotu, ka daudziem var likties, ka šāda veida jautājumi nebūtu klasiskās pamatizglītības programmā, bet es uz to atbildētu tā - kāds tad ir izglītības mērķis? Manuprāt, veidot prasmīgu, gudru, veselīgu, sociāli nodrošinātu un ar dzīvi apmierinātu sabiedrības locekli. Es neredzu, kā tāds cilvēks var izaugt bez manis augstāk nosauktajām zināšanām par sevi. Ekonomiku, matemātiku, ķīmiju, fiziku utt. mēs mācamies, lai sev un valstij vēlāk nopelnītu naudu. Veselības mācība mums ir jāmācās, lai mēs ne tikai mācētu, bet arī spētu ar prieku šo naudu nopelnīt.

Kāpēc šo pienākumu neuzticēt nevalstiskajām organizācijām? Visu cieņu "Papardes ziedam", "Jaunajiem" un citām biedrībām, kas iespēju robežās cenšas aktualizēt veselības jautājumus jauniešu un sabiedrības vidū. Bet līdz cik jauniešiem no kopējās mērķauditorijas šī informācija nonāk? Līdz mazākajai daļai.

Skola ir tā vieta, kur jaunieši ir vissasniedzamākie, tāpēc arī skola ir jāizmanto par pamatu šīs, manuprāt, svarīgās veselības informācijas nodošanai bērniem. Mums nevajag drukāt tonnām bukletu, kurus neviens nelasa. Mums vajag mācību priekšmetu un mācību grāmatu, kuru prasmīgs skolotājs pasniegs tā, lai tas sasniegtu visu klausītāju apziņu. Kopā ar bērnu vecāku iesaistīšanos mēs varam izaudzināt paaudzi, kas izjutīs atbildību par savu un līdzcilvēku veselību, priecāsies, kad palielināsies cenas alkoholam un cigaretēm, lai mazāk cilvēku tās varētu un gribētu iegādāties, tiešām sapratīs veloceliņu un citu bezmaksas sporta aktivitāšu nepieciešamību pilsētās, sapratīs savu un pretējā dzimuma ķermeni un, visbeidzot (tā, lai saprastu arī ekonomiskāk tendēti cilvēki) spētu strādāt, pelnīt naudu sev un pensionāriem, un atražot sevi, lai latvieši kā tauta pastāvētu vēl ilgu laiku.

Ko bērniem darīt vasarā?

Vasara praktiski ir klāt un jautājums par to, ko vasarā darīs bērni un jaunieši, ir ļoti aktuāls, bet jāsaka, ka nu jau ir par vēlu valsts un pašvaldības līmenī sākt domāt par to, kā jauniešus nodarbināt un kā piedāvāt saturīgi pavadīt brīvo laiku. Skola ir beigusies, pulciņiem arī brīvlaiks, nometnes ir par naudu, vecāki strādā un arī viņiem nav laika pieskatīt, ko dara viņu bērni, bet pašvaldībām piedāvājuma nav.

Profesionāļi atzīmē vairākas problēmas, kas jau vairākus gadus iezīmējas vasarā, bet šogad, saistībā ar ekonomisko krīzi, prognozes ir īpaši sliktas tieši naudas trūkuma dēļ ģimenēs un valstī kopumā.

Trīs galvenās lietas, par ko būtu jāsatraucas un, cik nu pēdējā brīdī iespējams, arī jācenšas risināt, ir bērnu drošība, saturīga brīvā laika pavadīšanas iespējas un nodarbinātība.

Jautājumi par drošību vienmēr ir bijuši aktuāli. Pati atceros, kā katru gadu pirms brīvlaika iestāšanās pēc trīs minūšu lekcijas par drošību vajadzēja klases žurnālā parakstīties par to, ka vasarā kārtīgi uzvedīšos. Jautājums ir par to, vai tas, ko mēs katrs individuāli, pašvaldības un valstiskā līmenī kopumā daram ir pietiekoši, lai justos pārliecināti, ka esam izdarījuši visu iespējamo. Jau pirms brīvlaika izskan šaušalīgas ziņas par to, cik bērni ir gājuši bojā dažādos negadījumos. Un mani biedē tas, ka var izrādīties - tas ir tikai sākums baigai vasarai.

No visām iespējamajām vietām, kur Rīgas apkaimē vien ir iespējams peldēties un cilvēki to dara, tikai četras ir oficiālas, kurās dežūrē glābēji. Protams, problēma nav tikai pašvaldībā bet arī izglītošanā skolās un ģimenēs. Valsts policijas pārstāvji ar skumjām atzīst, ka mazākie bērni datorspēļu iespaidā bieži apgalvo, ka viņiem ir trīs dzīvības, ka vecāki māca viņus piesprādzēties tikai tad, kad ierauga policiju utt. Skumji...

Ja runā par brīvo laiku, kas vasarā visiem jauniešiem ir atliku likām, blakus maznodrošinātajiem jauniešiem parādās jauna riska grupa - tie, kuriem vecāki strādā ārzemēs un sūta naudu, bet nespēj nokontrolēt, kā tā tiek tērēta. Maznodrošinātie nevar atļauties sūtīt bērnus uz nometnēm, bet bērns, kam ir nauda, bet nav kontroles, pats nekad neiedomāsies pieteikties nometnē. Un tad nauda tiek tērēta alkoholam, cigaretēm un kam tik vēl ne. Un vienmēr vajag atcerēties, ka liela daļa nometņu ir bizness, nevis labdarības žests palīdzēt jauniešiem saturīgi pavadīt brīvo laiku. Ilggadēji nometņu rīkotāji atzīst arī, ka birokrātiskās lietas ir kļuvušas tik smagnējas, ka nolaižas rokas vispār kaut ko darīt. Un tas ir pamats daudzām nelegālām nometnēm, kurās netiek ievēroti nekādi drošības noteikumi. Šeit alternatīva varētu būt iesaistīšanās nevalstiskajās organizācijās, kuras nodrošinātu brīvā laika pavadīšanas iespējas ne tikai vasarā, bet visu cauru gadu, bet statistika rāda, ka jaunieši un Latvijas iedzīvotāji kopumā nav tendēti iesaistīties nevalstiskajās organizācijās.

Vislielākās skumjas ir par to, ka šogad nebija iespējams turpināt NVA jauniešu nodarbinātības programmu, kuras laikā jaunieši varēja iegūt pieredzi darbā, iemācīties veidot likumiskas darba attiecības un saprast patieso naudas vērtību. Prieks, ka vismaz daļai jauniešu Rīgas pašvaldība šādu iespēju nodrošinās, bet protams, šāda iespēja būtu svarīga arī reģionu jauniešiem, kuri jau tā daudzās jomās ir apdalīti.

Protams ir lieliski, ka Rīgā tiek rīkoti bērnu un ģimenes svētki, domāts par šāda veida kopīgu atpūtu ģimenēm, bet jāsaka ka pašai bērnu drošībai un kvalitatīvai brīvā laika pavadīšanai visas vasaras garumā uzmanība netiek pievērsta un nauda arī atvēlēta nav.

Visu summējot jāsaka, ka gan nozares profesionāļi, gan tādi vienkāršie iedzīvotāji kā es ar bažām skatās uz šo vasaru. Cerēsim, ka naudas trūkuma dēļ nevajadzēs ierakstīt šī gada vasaru melnajā statistikā bērnu nelaimes gadījumu, alkoholisma un narkomānijas dēļ. Skaidrs ir tas, ka šogad katram pašam būs jārūpējas par savu drošību un veselību un cerēsim, ka nākošgad atbildīgās instances laicīgāk sāks domāt par to, ko darīt šajā jautājumā.

Atgādinu - 9.maijs šogad ir Mātes diena.

Šogad tā interesanti - sanāks atzīmēt 9.maiju.


Pagājušogad neviļus sanāca braukt ar tramvaju garām ne pašai Uzvaras svētku vietai, bet pāri Akmens tiltam, un skats bija neaizmirstams uz mūžu - nekad agrāk nebiju redzējusi, ka Krustpunktā, kas ir pie Akmens tilta, rinda stāvētu labus 20 metrus aiz durvīm, apkārt staigātu un ar sabiedrisko transportu brauktu tik daudz, ļoti daudz iereibušu cilvēku, kas bļaustās, ārdās un dažādos citos veidos sevi diskreditē uz ielas. Protams, esmu bijusi dažādos publiskos pasākumos pie dabas, kur skats ir līdzīgs, bet atgādināšu, ka Uzvaras piemineklis atrodas mūsu galvaspilsētā - vietā, kuru apmeklē visvairāk tūristu. Tik daudz naudas ir iztērēts, lai reklamētu Rīgu kā fantastisku, kulturālu utt. pilsētu, bet tajā pašā laikā visa nauda ir vējā, jo mūsu galvaspilsēta katru gadu 9.maijā ar Domes atļauju masveidā tiek piečurāta un pievemta.


Ticu, ka daudziem cilvēkiem tā ir gada labākā ballīte, jo dienas laikā publiski var pārdzert jēgu un netikt sodīts - pašvaldības policijai fiziski nepietiek laika un resursu lai sodītu visus, kas tajā dienā publiski lieto alkoholu, guļ zālē un turpat Uzvaras parkā kārto savas dabiskās vajadzības.


Šogad mums ir lieliska iespēja nomākt šo farsu ar Mātes dienas svinībām, un es pilnīgi noteikti centīšos to darīt. Es 9.maijā domāšu par to, kā iepriecināt savu mammu un aicinu arī citus darīt to, nevis ļauties kaut kādam mistiskam uzvaras priekam par karu, kura rezultātā neviens Latvijas iedzīvotājs nebija ieguvējs.

Tas, cik ļoti sabiedrībā tiek cienīta un mīlēta sieviete, kas uzņēmusies izaudzināt bērnu, parāda šīs sabiedrības kultūras pakāpi un attīstības līmeni, un šī ir tā diena gadā, kad mēs varam šo cieņu izrādīt, nevis svinēt notikumu, kam vajadzētu būt sēru dienai par piemiņu cilvēkiem, kas krita Otrajā pasaules karā.

Melošanas fenomens

Meli pastāv tikpat ilgi, cik cilvēce. Melo visi, jautājums ir tikai par to, kādās situācijās, jo vienmēr ir kāda taisnība, kas nodara sāpes, un meli, kas glābj. Meli ir normāls cilvēka aizsardzības mehānisms un pilnīgi skaidrs ir tas, ka neviens no mums nemaz negribētu, lai visi vienmēr saka patiesību. Aktuāls paliek jautājums par to, kas ir tās vietas un lietas, par kurām melot būtu tabu kaut vai tīri morālu un ētisku apsvērumu dēļ, vai arī tādēļ, ka melus vienkārši uzreiz atklās.

Man ļoti patīk apgalvojums, ka melojot cilvēks mēģina atrast attaisnojumu savai amorālajai rīcībai. Tā nevienmēr ir taisnība, bet šoreiz tā būs. Jo šoreiz stāsts būs par Maizīti.

Nerunāšu par to, vai Maizīša kungam vajadzēja vai nevajadzēja palikt amatā vēl vienu termiņu, bet gan par lēmumu pieņemšanas principu, kāds pašlaik valda Jēkaba ielas namā.


Lieldienu akcija, kuras laikā jaunieši aicināja Saeimas deputātus nemelot, acīmredzot nav sasniegsi cerēto rezultātu. Visi laikam bija tik ļoti sapriecājušies par saņemto dāvanu, ka nemaz neiedziļinājās tās kontekstā. Varbūt biežāk viņiem kaut kas jādāvina, lai tas nebūtu tāds šoks? :D


Dienu pirms šī par nedēļas tēmu kļuvušā balsojuma pēc neoficiālas deputātu aptaujas"par" solīja balsot pie 70 deputātiem. Nobalsoja 45. Dienu pēc šī balsojuma pēc neoficiālas deputātu aptaujas "par" nobalsoja 58. Ja tas bija aizklāts balsojums, varēja taču ziņkārīgajiem"Dienas" žurnālistiem neatbildēt uz jautājumu, nevis klaji melot.Vienīgais, ko mūsu 100 gudrās galvas ar šādu rīcību ir panākuši, ir tas, ka sabiedrība tagad vēlas, lai turpmāk šādi balsojumi notiktu atklāti. Tas arī ir strīdīgs jautājums, bet es vairāk nosliecos uz to, ka balsojumiem par personālijām tomēr būtu jābūt aizklātiem, lai pasargātu abas puses no iespējamām soda sankcijām un vēlmes atriebties.


Secinājumus izdariet paši, nobeigumā tikai kāda gudra frāze, adresēta tiem no simta, kas neskatoties uz to, ka Lieldienās ēda olas ar sāli, tomēr meloja :"Pastāvīgi jūs varat mānīt dažus cilvēkus vai kādu neilgu laiku visus cilvēkus, taču pastāvīgi jūs nevarat apmānīt visus." /A.Linkolns/

Kur ir darbs?

Kā novēroju, pašlaik ļoti aktuāli ir visiem un visur runāt par bezdarbu un bezdarbniekiem, tāpēc nolēmu šo problēmu papētīt tuvāk. Tikos ar ļoti jauku un kompetentu Nodarbinātības Valsts aģentūras (NVA) pārstāvi un uzdevu viņam dažus jautājumus.

Pašreizējā situācija - valstī kopā reģistrēti 194 000 bezdarbnieki, kas sastāda 17,4 % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. No tiem 28 124 jeb 14,6% ir jaunieši. (NVA jauniešus skaita no 15 līdz 24 gadiem). Lai arī procentuāli lielākais bezdarba līmenis ir Latgalē, protams, loģiski, ka pēc skaita visvairāk cilvēku bez darba ir Rīgā. Bezdarbnieku kopskaits starp sievietēm un vīriešiem ir praktiski vienāds, bet skumji, ka starp bezdarbniekiem ar augstāko izglītību lielāko daļu sastāda sievietes.

Vakances vidēji katru mēnesi ir ap 1200-1400 un tās diezgan ātrā laikā tiek aizpildītas. Kas man likās interesanti, tomēr ir arī tādas vakances, kas ir tukšas pat trīs mēnešus un ilgāk, bet tās esot tādas nozares vai profesijas, kurās darba devēji labprātāk gaida strādniekus no trešajām valstīm, līdz ar to vietējiem bāleliņiem un tautumeitām atsaka.

Cipari ir nepielūdzami - 28% no visiem cilvēkiem ar pamata vai vēl zemāku izglītību ir bezdarbnieku uzskaitē! (un padomājiet, cik vēl ir tādu, kas uzskaitē nav!) Šis fakts ir kliedzošs!!! Tiek plaši stāstīts par bezdarbniekiem ar augstāko izglītību, bet neviens nepiemin to, ka darbs nav katram trešajam no tiem, kam nav pat vidējās izglītības! Ir jāsāk domāt par to, kā cilvēkus motivēt turpināt mācības vismaz profesionālajās vidusskolās, jo izglītības trūkums neliecina tikai par to, ka viņš padziļināti nezinās skolas priekšmetus, bet arī par cilvēka personību kā tādu - apņēmības trūkumu, slinkumu, vieglas naudas kāri par gadījuma darbiem u.c.. Kāpēc nodokļu maksātājiem ir jāmaksā pabalsti un apmācības kursi cilvēkiem, kas sava slinkuma pēc nav mācījušies skolā? Valstij taču vairāk neizmaksā tas, ka klasē sēž vēl divi vai trīs cilvēki, bet, būdams bezdarbnieks šos 2-3 gadus, kamēr tik pat labi varētu mācīties, viņš pastarpināti rada valstij zaudējumus.

Ko meklē darba devēji? Atbilde ir pavisam vienkārša - darbiniekus ar šķērsgriezuma prasmēm. Respektīvi, nevis flīzētāju, bet cilvēku, kurš nepieciešamības gadījumā var arī metināt un likt. jumtu Eiropas Padome un Parlaments ir noteikusi 8 pamatprasmes, kurām būtu jābūt katram darba meklētājam - saziņa dzimtajā valodā, saziņa svešvalodās, matemātiskās prasmes un pamatprasmes dabaszinībās un tehnoloģijās, digitālā prasme, mācīšanās mācīties, sociālās un pilsoniskās prasmes, pašiniciatīva un uzņēmējdarbība, kā arī kultūras izpratne un izpausme. Uz šīm prasmēm tiek strādāts arī mūsu NVA.


Kas tiek darīts? Simtlatnieku stipendijai tiks piešķirti papildus 13 miljoni latu, kas ļaus nodarbināt vēl 70 000 cilvēku. Tuvākajā laikā tiks uzsākta līdzīga programma tieši jauniem cilvēkiem, tikai ar 120 latu stipendiju. Birokrātiskajā bedrē ir iesprūdusi nauda jauniem bezdarbnieku kursiem, un apmācībām, bet, cerams, drīzumā tā nonāks NVA rīcībā.

Uz manu jautājumu, vai NVA konsultanti arī mudina cilvēkus ne tikai meklēt darbu, bet arī pašiem radīt darba vietas, atbilde skan, ka tas ir atkarīgs no konsultanta noslogojuma un darba stila. Šī arī ir lieta, pie kuras var strādāt.


Vai situācija ir stabila? Jautāju, vai rudenī atkal netiek gaidīts straujš bezdarbnieku skaita pieaugums, ņemot vērā to, ka tūkstošiem skolēnu un studentu beigs pavasarī mācības, bet nākotne izskatoties cerīga.


Prognozes - nodarbinātība ir pēdējā sfēra, kas mainās dažādu ārējo faktoru iedarbībā. Kad ekonomiskās krīzes sākumā IKP rādītāji jau bija nokrituši līdz minimumam, darba vietu skaits vēl turējās augšā. Tas strauji nokrita tikai pēc trīs mēnešiem. Līdz ar to varam secināt, ka tikai tad, kad IKP rādītāji jau kādu laiku būs stabili cēlušies, tas pats sāks notikt ar vakanču skaitu.


Mani ieteikumi
1. Izstrādāt motivācijas sistēmu un nodrošināt visiem vienādas iespējas iegūt izglītību. Cipari nemelo - bezdarbnieku ar izglītību ir ievērojami mazāk, kā tie, kam izglītības nav.
2. Bezdarbniekus "pārveidot" par darba devējiem.

Rozentālei - Laimīgu taciņu, tikai, lūdzu, neatgriezies!

Ar lielu interesi gaidu, kas notiks ar Veselības ministriju un, galvenais, kurš būs tas nabadziņš, kuram šī nozare būs jāvada pēc ilgstošās TP ārdīšanās pa šo Brīvības ielas namu. Pārējās ministrijas, ko TP atstāja, ir ļoti siltas vietiņas - dažreiz skaļi parunāt un labi izskatīties, un principā vairāk neko nevajag, savukārt bail pat iedomāties, kādas tumšas un necaurpīdīgas lietas nāks klajā veselības jomā, kad TP šo nozari vairs nepārvaldīs un nepiesegs priekšgājēju rušināšanos.

Tā vietā, lai atbildētu un korekti vadītu savas ministrijas, TP nāk klajā ar četru punktu plāniem ekonomikas stabilizēšanai, kas arī bez viņu de facto līdzdalības pēdējā laikā bija kļuvusi pietiekoši stabila. Turklāt, pretēji visiem saviem ieteikumiem, kārtējo reizi sabojā Latvijas starptautisko tēlu un uzticamību, aizejot no koalīcijas un destabilizējot situāciju valstī.

Nespēju noturēties un, pateicoties tam, ka tas ir brīvi pieejams globālajā tīmeklī, ielūkojos Šķēles četru punktu plānā.

Pirmajā daļā ir salīdzināti 2007. un 2009.gada rādītāji budžeta ieņēmumiem un izdevumiem, bezdarbnieku skaitam, patēriņa cenai un citiem cipariem. Diemžēl, nekur nav pieminēts, ka pa vidu bija un vēl joprojām ir trekno gadu radīta krīze. Tālāk tikai pietrūka salīdzinājums 2007. ar jebkuru citu gadu, kad TP nebija pie varas, un teikums, ka TP strādāja daudzreiz labāk kā torezējā valdība, jo cipari ir augstāki.

Tad seko virkne darbību, kuras pa TV skan jau 3 mēnešus kā lietas, pie kā valdība strādā un kas tūlīt tiks īstenotas. Protams, ir arī daudz sirsnīgu lietu, kuras līdz vēlēšanām būtu vērtīgi ieviest, lai tik daudz balsis nevajadzētu pirkt, bet tās tiktu nopelnītas ar darbiem.

Kā Latvijas iedzīvotāja un pilsone augstu vērtēju TP centienus valsts labā, bet es būtu ļoti priecīga, ja šādu ne četru, bet divdesmit punktu plāniņu es redzētu par Veselības nozares atveseļošanu. Nesaprotu, kam šajā politiskajā organizācijā vispār ir teikšana (pagaidām man liekas, ka tikai Šķēles kungam), jo Rozentālei vajadzēja būt tam cilvēkam, kas pasaka visvarenajam Andrim, ka viņu atbildības sfēra ir veselība un ir visiem spēkiem jāpievēršas tās sakārtošanai. Nu jā, un protams, vēl virknei cilvēku vajadzēja pateikt, ka aiziešana no valdības nav tas labākais, ko pašlaik darīt. Jautājums ir vienīgi par to, vai Andris vispār klausās kādā citā, izņemot savu iekšējo balsi.

Manā skatījumā TP pašlaik ir kā strauji grimstošs kuģis - ar to atšķirību, ka ne žurkas, ne kapteiņi to nepamet savas lojalitātes dēļ pret vietu, kas ilgus gadus nodrošinājusi labu dzīvi. Par šo gan TP līderus var apbrīnot - ir nepieciešamas lielas motivēšanas spējas, lai pārliecinātu kuģa pasažierus un žurkas, ka jāgrimst kopā ar kuģi.

Vidējais latvietis ir kā Žagara kalns: lai tiktu uz augšu, ir jāvelk, toties lejā gan iet kā pa sviestu.

Vidējie dati pasaulē liecina – pilnīgi precīzi savus dzīves mērķus zina tikai 5% cilvēku, bet piepildās vismaz 80% no pareizi izvirzītiem mērķiem!!!

Vienmēr esmu brīnījusies par American Idol fenomenu - tūkstošiem cilvēku, kas nemāk un nekad arī nemācēs dziedāt, tomēr mēģina piedalīties šovā, lai pēc tam pasaule par viņiem smietos. Un pats labākais, ka paši viņi ir pārliecināti, ka ir paši labākie dziedātāji, dejotāji, iluzionisti un kas tik vēl ne. Kādreiz es to uztvēru ļoti negatīvi - Kāpēc gan cilvēkam būtu sevi jāpazemo tik lielas auditorijas priekšā? Bet pēdējā laikā aizdomājos par to, ka varbūt tas ir pat vērtīgi.

Pašiedvesmas spēks. Ko tikai cilvēkiem tas neatļauj darīt - saņemt drosmi un uzkāpt uz lielās American Idol skatuves un kas zin ko tik vēl savas dzīves laikā viņi nav darījuši! Tas katrā ziņā ir daudz labāk, kā sēdēt mājās un domāt, ka es neko nevaru, nezinu, negribu utt.

Dažādu savu sabiedrisko aktivitāšu dēļ dzīvē esmu satikusi ļoti daudz cilvēku un jāsaka, ka atmiņā informācija "šo der atcerēties" ir palikusi tikai par nelielu daļu. Vienmēr esmu domājusi, ka pateicoties savai labajai atmiņai es atceros gandrīz visus cilvēkus, bet varbūt tas ir tikai tāpēc, ka par lielāko daļu atmiņā iespiežas tikai vārds un uzvārds? Vairāk datu man atmiņā paliek tikai par cilvēkiem ar viedokli, pašapziņu un mērķi, un kā apstiprinājumu augstāk minētajam pētījumam varu teikt, ka šādi cilvēki tiešām nav vairāk kā 5%.

Skumji, ka cilvēki lielāko vērtību, kāda vien var būt - dzīvi, atdod pašplūsmai. Pat šizofrēnijas pacientiem ir kāds augstāks mērķis, uz ko tiekties - kaut vai miers pasaulē iznīcinot Bušu. Nesaprotu, kāpēc vesels cilvēks nav spējīgs uz rīcību savas labklājības nodrošināšanai.

Latvijā nav ražošanas, jo latvieši pietiekoši nav gribējuši būt ražotāji;

Latvijā nav uzņēmumu, jo latvieši pietiekoši nav gribējuši būt uzņēmēji;

Latvijā nav darbavietas, jo latvieši tās pietiekoši nav gribējuši radīt;

Latvijā nav naudas, jo latvieši pietiekoši nav gribējuši to pelnīt;

Latvija nav godīgas valsts pārvaldes, jo godīgi latvieši pietiekoši nav gribējuši būt politiķi;

Tā es varētu turpināt par gandrīz jebkuru lietu, kas Latvijā nav.

Viela pārdomām jums.....

Dzīvo siltāk!

Šodien, lai arī bija plānots doties uz universitāti pārrakstīt referātā Ginekoloģijas grāmatu, radās spontāna ideja apmeklēt semināru "ERAF aktivitāte "Daudzdzīvokļu māju siltumnoturības uzlabošanas pasākumi"". Ginekoloģijas grāmata galu galā nekur nepazudīs, bet vēl vienu semināru man neviens speciāli netaisīs. Tā nu pašizglītošanās vēlme uzvarēja un devos uz Rīgas Domi.

Darba kārtība diezgan spēcīga - bija paredzēta Ekonomikas ministra A.Kampara uzruna, bet viņu diemžēl pēdējā brīdī izsauca premjers, taču tas netraucēja pārējiem speciālistiem uzstāties par tēmu.

Protams, visiem ir skaidrs, ka siltināt ir labāk, lētāk, drošāk, izdevīgāk, dabai draudzīgāk, skaistāk, apzinīgāk, tas dod labumu visiem, kā arī ilgtspējīgāk, bet tos, kuri to vēl līdz galam nesaprot, mēģināšu pārliecināt.

1. Labāk - jo vairs nebiedēs milzīgie apkures rēķini
2. Lētāk - jo, pat maksājot klāt bankas procentus, maksājumi par apkuri un karsto ūdeni samazinās
3. Drošāk - tiek nomainītas arī vecās caurules, aizlāpīts jumts u.c.
4. Izdevīgāk - 50% attiecināmo izmaksu (mājās, kur 10% no dzīvokļu īpašniekiem ir maznodrošināto statuss - pat 60%) sedz ERAF - tā ir laba iespēja par pus cenu darīt to, ko kādreiz tā pat būs nepieciešams izdarīt.
5. Dabai draudzīgāk - vairs nesildam āra gaisu un samazinās CO2 izmešu daudzums gaisā
6. Skaistāk - māja tīri fiziski no ārpuses izskatās skaistāk
7. Apzinīgāk - kad iedzīvotāji saprot, ka ir viņu spēkos krasi samazināt izmaksas par enerģiju, viņi sāk domāt arī par energoefektīvām elektroierīcēm dzīvokļos, sensorgaismām, "taupīgajām" spuldzēm utt.
8.Tas dod labumu visiem - Vidējais elektroenerģijas patēriņš daudzdzīvokļu namam gada laikā uz 1 m2 ir 166 kWh. Speciālisti uzskata, ka siltināšana dod ievērojamu ietaupījumu jau tad, ja šis vidējais patēriņš gadā ir 100 kWh/m2, tātad praktiski katra daudzdzīvokļu māja gūtu labumu no siltināšanas.
9. Ilgtspējīgāk - mājai nodrošināts ilgāks mūžs.

Diemžēl jāsaka, ka Rīgā ir tikai viens apsaimniekošanas uzņēmums, kas pats izrāda interesi par siltināšanu. Ar tādu atdevi nespēsim iztērēt 44 miljonus, kas paredzēti ERAF projektiem. Arī pārējie novadi pagaidām nav diez ko aktīvi. Visvairāk projektu ir iesniegts Valmierā - 34, tad Ventspilī un Rīgā - 16, bet citur viens, divi, varbūt trīs. Bet jāsaprot, ka ir jāiegulda milzīgs darbs, lai pārliecinātu dzīvokļu īpašniekus vai īrniekus mesties šādā avantūrā, tāpēc man ir liels prieks, ka ir cilvēki, kas ir gatavi to darīt.

Mans secinājums pēc semināra - ja es būtu dzīvokļa īpašniece, es noteikti rosinātu pārējos mājas iedzīvotājus pieteikties mājokļu siltināšanas programmai.

Vārds "politiķis" ir kļuvis par lamuvārdu /Štelmahers/

Kad Latvijas, tā pat kā jebkuras demokrātiskas valsts pilsoņi balso, viņi izmanto savas tiesības un pienākumu noteikt, kas viņu vārdā valdīs.

Latvietim ir tāda iedzimta tieksme - ģenētisks defekts, kas nododas no paaudzes uz paaudzi un nosaka, ka tu nekad nevari būt apmierināts, bet vienlaikus arī nedrīksti neko darīt, lai uzlabotu savu situāciju, plus vēl neapmierinātība obligāti ir jāizgāž uz citu latvieti, visbiežāk - politiķi, kuru pats 2 sasaukumus esi ievēlējis. Politiķiem, savukārt, piemīt nedaudz mazohistiska nosliece - zinot, ka viņus ķengās, kandidēt atkal un atkal, un pēc pārtraukuma atkal. Viens no iemesliem tam varētu būt tas, ka tā ir silta vietiņa, kas nodrošina stabilitāti uz 4 gadiem, bet, ticiet vai nē, ir arī tādi, kam piemīt demokrātijas pamatprincipa apziņa, ka valdība pastāv nolūkā kalpot tautai.

Kad vajadzēja tikai tik vien, cik aiziet parakstīties, lai iegūtu tiesības atlaist Saeimu, 60% neaizgāja, bet, kad jāiet dzīvot teltī pie Valdības mājas, visa Latvija sajūsminās un ir gatava atbalstīt. Manuprāt, tāda dīvaina loģika. NEKAD savu protestu nedrīkst izteikt klusējot vai kaut ko nedarot. Ja tevi kaut kas neapmierina, tad izmanto iespēju runāt. Ja gribi kompensēt cita cilvēka nedarbus, dari ko labu, nevis nedari vispār.

Šodien viena sen neredzēta paziņa bija ļoti izbrīnījusies - viņa godīgi atzina, ka nesaprot cilvēkus, kas kaut kādā veidā iesaistās politikā. Es atkal nesaprotu tos, kas neiesaistās. Manuprāt, daudz cilvēku, sevišķi jaunieši, īsti neizprot valdības un parlamenta tiešo ietekmi uz viņu dzīvi, tāpēc arī nepiedalās un neinteresējas par valstiskajiem procesiem. Īpaši tas bija novērojams treknajos gados, kad visiem viss bija, jo, kamēr ir, tikmēr jau neienāk prātā paprasīt, kas to nodrošina. BET, kad sākās ekonomiskā lejupslīde, protams, visi zin, ko vainot. Šajā jautājumā pietrūkst tādas analītiskas piedomāšanas par tēmu. Vaina ir daudz kur - izglītības sistēmā, kas nerada un neattīsta pilsonisko apziņu, ģimenēs, kas neieaudzina pilsoniskās sabiedrības vērtības, un kopīgajā iedzīvotāju uzskatā par politiķi kā lamuvārdu. Šī, manuprāt, ir problēma, kurai prasās ļoti nopietns un ilgtspējīgs risinājums, savādāk izaudzināsim paaudzi bez jebkādas pilsoniskās apziņas.

Gribētu zināt, cik procentu no aizbraukušajiem latviešiem izmantos iespēju vēlēt ārvalstīs. No mana loģikas - vajadzētu balsot visiem, jo, ja esi aizbraucis, tad vēlēšanās vari nodrošināt to, ka pie varas tiks cilvēki, kas sakārtos visu, lai vari atgriezties dzimtenē, bet zemapziņā tomēr sēž tāda melna doma, ka laikam tā nebūs.

Negribu radīt drāmu, bet ceru, ka pavisam drīz parlamentā (un tas ir atkarīgs no vēlētājiem) un valdībā nāks cilvēki, kas mainīs sabiedrības uzskatu par politiķi kā lamuvārdu, savādāk nekāda ārvalstu nauda mūs nespēs glābt no grimšanas.

Par to, par ko pat zinātnieki vairs nestrīdas.

Tik liela vienprātība, kā jautājumā par globālo sasilšanu, zinātniekos nav bijusi praktiski nekad. Par to arī stāsts.

Daži fakti - Lai saglabātu klimata līdzsvaru, vidējā temperatūra pasaulē nedrīkst paaugstināties vairāk kā par 2 grādiem, par atskaites punktu ņemot pirmsindustriālo periodu (1800 gadi). CO2 koncentrācija atmosfērā nedrīkst pārsniegt 350 ppm (daļas uz miljonu). Lai to sasniegtu, CO2 emisijas apjomi pasaulē nedrīkst pārsniegt 3,8 tonnas uz vienu cilvēku. Latvijā pašlaik vidēji tas ir 4,1 tonna uz cilvēku. Latvijā lielāko iespaidu uz vidi atstāj mājokļi, transports un pārtika.

Iespaidīgas pārmaiņas notiek visā pasaulē, un tās jau ir acīmredzamas.



Šodien biju klāt diskusijā, kur virkne perspektīvu un gudru Jaunā laika Jaunatnes nodaļas jauniešu tikās ar Pasaules Dabas fonda Latvija direktoru Uģi Rotbergu. Pasākums bija ļoti vērtīgs. Neskaitot globālo sasilšanu, pieskārāmies arī tādām pašmāju problēmām kā milzīgā bebru populācija, kūlas dedzināšana, bioloģiskā lauksaimniecība un Latvijas enerģētiskā neatkarība. Rotberga kungs atgādināja, ka, nodarot pāri dabai, mēs nodarām pāri paši sev. Problēmas pastiprina arī demogrāfiskā sprādziena vilnis visā pasaulē – 50 gadu laikā cilvēku skaits ir pieaudzis no 2,3 miljardiem līdz 6,5 miljardiem. Tas palielina vajadzību pēc pārtikas, ūdens, dzīvojamās platības utt. Varam meklēt risinājumus pārtikas trūkumam, bet pasaulē ļoti daudz cilvēku neatbalsta ģenētiski modificēto pārtiku, kas ļautu ar tādiem pašiem resursiem saražot vairāk.

Parakņājoties informācijas avotos, apkopoju redzamkākās Globālās sasilšanas sekas:

1.Ledāju kušana. (sekas – saldūdens krājumu strauja izsīkšana – Himalaju kalnos, kur ledus ir 100 reizes vairāk kā Alpos, sākas 7 upes, kas apgādā ar saldūdeni 40% pasaules iedzīvotāju. Jo straujāk tās kūst, jo ātrāk zūd saldūdens krājumi; apdraudēta balo lāču, roņu un pingvīnu populācija; ūdenslīmeņa celšanās, okeāna silto straumju plūsmas maiņa, salu grimšana)

2.Sasilst okeāni (sekas – spēcīgākas, ilgstošākas un biežākas viesuļvētras un tornado. 2005.gadā ASV aptrūkās vārdu, ko dot orkāniem, tāpēc tiem piešķīra grieķu alfabēta burtus; sarūk koraļļu rifu platības)

3.Palielinās okeāna skābums (izmirst koraļļu rifi, sīkie dzīvnieki, kam nepieciešama konkrēta karbonātu un bikarbonātu attiecība; mirušās zonas, aļģu ziedēšana;)

4.Plūdi un sausums (sekas - Čada ezera izžūšana Āfrikā, palielinās tuksneša platības, mežu ugunsgrēki)

5.Apdrošināšanas kompāniju satraukums (sekas – lielākas iemaksas vai dabas katastrofu iemaksu apturēšana apdraudētajos reģionos)

6.Paaugstinās vidējā temperatūra (sekas – parazīti ziemas laikā neizmirst, spēj izplatīties tālāk kā to ierastā teritorija, p, malārijas odi; izmainās gadalaiku ritums, dzīvnieku savstarpējo attiecību saikne.)

7.Mūžīgā sasaluma kušana (infrastruktūras bojājumi mīkstās zemes dēļ, kā arī zemes dzīlēs ir uzkrāts 70 miljardi tonnu oglekļa (10 reizes vairāk, kā ik gadu tiek izmests cilvēku darbības rezultātā), kas atkūstot, izdalīsies atmosfērā, paātrinot globālo sasilšanu)

8.Jāpārvieto vairāk kā 200 miljoni cilvēku.


Pasaulē ir veikti pētījumi, kas pierāda, ka cilvēcei jau tagad ir pietiekamas zināšanas un tehnoloģijas, lai tuvāko 50 gadu laikā atrisinātu klimata krīzi, bet jautājums ir par politisko un individuālo gribu to darīt. Individuālās gribas man ir, un normālā demokrātiskā valstī politisko vajadzētu varēt ietekmēt.

Izmantojot energoefektīvu apgaismojumu, izvēloties energoefektīvas sadzīves iekārtas, efektīvi apsildot un atdzesējot māju, taupot karsto ūdeni, pārejot uz zaļo enerģiju, samazinot ar automašīnu nobraukto attālumu, izmantojot sabiedrisko transportu, braucot ar hibrīdauto, lietojot alternatīvu degvielu, retāk lidojot ar lidmašīnu, samazinot atkritumus, nododot pārstrādāšanai otrreizējās izejvielas, taupot papīru, lietojot atkārti izmantojamus iepirkumu maisiņus, privāto māju dārzos ierīkojot kompostus, ēdot mazāk gaļas, pērkot vietējās izcelsmes preces, atbalsot uzņēmums un firmas, kas domā par klimata pārmaiņām, iesaistoties vides aizsardzībā un piedaloties talkās, mēs varam tuvināt nullei savu individuālo oglekļa izmešu daudzumu.

Morāle: Ja negribi, lai pasaules kartes būtu jāpārzīmē, izrēķini savu individuālo oglekļa izmešu daudzumu www.pdf.lv/klimats un padomā, kā, izmantojot augstāk minētās metodes, vari to mazināt.

Cilvēciska histerēze.

Pagājis pirmais mēnesis jaunajā gadā un jāsāk atskatīties uz to, kā gads iesācies.
Kā jau lielākā daļa no cilvēciskām būtnēm, arī es katru gadu apņemos kaut ko mainīt savā dzīvē. Bieži domāju par to, kāpēc ir tik grūti uzsākt ko jaunu, lai arī tas ir ļoti lietderīgi. Es to varētu saukt par tādu kā cilvēcisku histerēzi. No fizikas zinām, ka histerēze ir ķermeņa deformācijas atpalikšana no spēka, kas to izraisījis. Ja to pārceļam uz cilvēku, tad ir skaidrs - jaunu ieradumu veidošanās atpaliek no domu spēka, kas ļoti grib, lai tie rodas. Domu spēks parasti izzūd pirms mūsu ieradumi ir deformējušies, tāpēc ir tik grūti uzsākt ko jaunu.
Šogad saprotot, cik histerēze ir spēcīga īpašība, apņēmos pietiekami pieticīgi - tikai dažas lietas. Sīkāk šoreiz par divām.
Pirmā, kā jau vienmēr - sākt dzīvot veselīgi. (izturēju 1 nedēļu, bet to es norakstu uz to, ka Čūskām Tīģera gads vispār nav pārāk veiksmīgs un vispār nevajagot neko savā dzīvē saistīt ar Tīģeriem. Horoskopi, tā pat kā iedzimtība, ir nežēlīga štelle).
Otrā - Lasīt daudz grāmatas. Vismaz vienu nedēļā.
Piedāvāju īsu apskatu par grāmatām, ko esmu izlasījusi janvāra mēnesī, un subjektīvu komentāru par katru no tām.
1) Marks Viktors Hansens un Roberts Allens "Miljonārs vienā minūtē". Izglītojošs veids, kā kļūt bagātam.
Principā viena no daudzajām amerikāņu grāmatām, kas sarakstīta par to, kā dzīvē tikt uz priekšu, lai, to publicējot, paši autori tiktu uz priekšu. Bet īstenībā man ļoti patika. Gandrīz katra nodaļa sākas ar atziņu (man patīk atziņas), turklāt viegli un ātri lasās un pat var kaut ko arī uzzināt. Neatceros, kas mani urdīja toreiz viņu bibliotēkā paņemt, bet nenožēloju ne vienu minūti iztērētā laika viņu lasot. Iekšā daudz standarta tekstu par pašiedvesmu un ticību sev (atgādina filmu un tagad jau arī grāmatu "The Secret"), dažas fīčas par uzņēmējdarbību un pat neliels romāns. Izlasot grāmatu jūties pozitīvi uzlādēts un visu varošs, bet, ja neko nedari, sajūta diemžēl ātri noplok. Mani iedvesmoja un ceru, ka arī citus iedvesmos.
2) Džordžs Soross "Soross par Sorosu"
Ļoti interesanta grāmata, lai gan jāatzīst, ka pirms sākšanas lasīt tomēr kaut kas ir jāzin par šo personību - tā vienkārši ir vieglāk uztvert informāciju, jo grāmata ir interviju veidā. Protams, arī lasīšanas gaitā atklājas viņa dzīve, bet, kā jau teicu, nedaudz zinot par viņu iepriekš, uztvert ir vieglāk. Grāmata ir 3 daļās - pirmā par Sorosa ekonomiskajām aktivitātēm (šī daļa man bija vissmagākā kā cilvēkam, kas nav ekonomiski orientēts), otrā - par uzskatiem par ģeopolitiku, un trešā - par viņa filosofiju. Beigās ir arī nekad iepriekš nepublicēti raksti un viedokļi. Grāmatā atklājas gan viņa bērnība, gan ceļš uz panākumiem un milzīgajiem naudas resursiem, gan arī viņa filosofija un dzīves uztvere. Tiešām iesaku.
3) Baltijas sociālo zinātņu institūta izveidota grāmata "Partiju finansēšana: Latvijas pieredze pasaules kontekstā", kuras redaktors ir politologs Jānis Ikstens.
Interesanta grāmata, kurā mēģināts atrast labāko veidu, kā finansēt politiskās partijas Latvijā, ņemot vērā citu valstu pieredzi. Galvenais secinājums bija tāds, ka optimālākais būtu veids atļaut tikai konkrētu bezmaksas raidlaiku televīzijā, turklāt noteikt tēriņu griestus un ieviest spēcīgu neatkarīgu partiju kontrolējošo institūciju. Interesanti, ka partiju finansēšana no valsts budžeta netika norādīta kā labākais risinājums, jo tas tā pat nemazinot atkarību no oligarhiem. Es gan uzskatu, ka vajag gan ierobežot tēriņus, gan finansēt no valsts budžeta, gan noteikt tikai konkrētu bezmaksas raidlaiku un citu aģitāciju TV aizliegt. Iesaku izlasīt cilvēkiem, kam interesē šādas štelles.
4)Als Gors "Neērtā patiesība"
Bijušā ASV kongresmeņa sarakstīta grāmata par globālās sasilšanas iznīcinošo ietekmi uz Zemi. Visinteresantākā no visām. Iekšā daudz bildes ar salīdzinājumu, kā pasaule izskatījās pirms 50 gadiem un tagad. Atspēkoti visi spekulantu argumenti pret globālo sasilšanu, uzskaitīti visi veidi, kā katrs var dot savu artavu globālās sasilšanas mazināšanā, kā arī visi ļaunumi, ko sasilšana nodara un nodarīs Zemei. Arī nedaudz rūgtas patiesības par Buša - Čeinija administrācijas politiku saistībā ar šo globālo problēmu.
Šo grāmatu speciāli meklēju Saeimas bibliotēkā, kad izlasīju ziņas, ka uz Ziemassvētkiem tā tika uzdāvināta katram Saeimas deputātam. Zinu, ka ar Sorosa fonda atbalstu tā tika dāvināta visām skolām un tiešām iesaku visiem viņu izlasīt.

Protams, žēl, ka nespēju ļauno histerēzi pārvarēt attiecībā uz visām lietām, ko apņēmos, bet pašai prieks, ka vēl joprojām pildu vismaz vienu savu Jaunā gada apņemšanos.


Morāle: Jaunā gada apņemšanās var arī celt intelekta koeficientu.

Celsim augstāk nevis rokas, bet līmeni. /Gustavo/

Kopš 2002. gada (nemaz nebiju pievērsusi uzmanību , ka jau 8 gadus!!! ), kad spēkā stājās aizliegums par alkohola tirdzniecību pēc pulksten 22.00, esam jau pieraduši satraukti stāvēt rindā pie kases ar stipro dzērienu rokās, dusmojoties uz ģimenes cilvēkiem, kuriem ienākusi prāta doma bez 5 min 10os vakarā nopirkt maizi un pienu, tādējādi kavējot rindu. Es pat vairs neatceros savādāku sistēmu par šo, un esmu priecīga par to, ka pašreizējie tīņi ir uzauguši ar konkrētiem ierobežojumiem šajā jomā un nekavējas atmiņās "Jā, kādreiz 2os pa naki varēja aiziet un nopirkt..."
Manuprāt, sistēma strādā ļoti labi un neredzu iemeslu, kāpēc kaut kas būtu jāmaina. Skaidrā taču mēs visi apzinamies, ka alkohols nav pirmās nepieciešamības prece, lai gan, kad prāts jau ir nedaudz vieglāks kā parasti, dažreiz tajā iezogas arī šādas domas.
Latvijā ir tāda dīvaina domāšanas ievirze - pat pirms jauna likuma pieņemšanas, visi, ieskaitot valstsvīrus, domā, kā to iespējams apiet, līdz bieži nonākam pie secinājuma, ka nemaz nevajag pieņemt, jo tāpat jau neievēros. Šoreiz vēl trakāk - piekāpjoties likuma pārkāpējiem, respektīvi, tiem cilvēkiem, kas alkoholu pērk un tirgo nelegāli un točkās, mainam esošu un darbojošos likumu, lai patērētājam būtu lielākas izvēles iespējas pēc 10iem vakarā nopirkt kvalitatīvu alkaholu :D Varūt es esmu naiva, bet uzskatu, ka tomēr būtu jādomā par pārraugošo institūciju bezdarbību točku un kontrabandas apkarošanas sakarā?
Par pozitīvo ietekmi, ko tirgošanas aizlieguma pagarināšana dos valsts budžetam nemaz dzirdēt neko negribu. Valsts nav uzņēmums, kas jāvada tikai tajā virzienā, kur ir peļņa.
Manu sirdi vienmēr ir sildījusi šī ierobežojuma profilaktiskā nozīme – ierobežojums maina sabiedrības attieksmi pret alkoholu kopumā. Ja likums nevar manīt jau nostiprinājušos attieksmi, tad noteikti var izaudzināt jaunu paaudzi, kas pamatā domā savādāk, varbūt pat stratēģiskāk, jo plāno alkohola iegādi pirms ballītes. (un šeit pozitīvais ir tas, ka nekad nenopērk tik, cik tiešām vajag) :D

Prieks, ka Saeimas deputāti ir līdzīgās domās ar mani un likuma grozījumus šodien neatbalstīja.

Morāle: Jāturpina celt līmenis stratēģiskajai domāšanai, vairāk jādzer ūdens, ietaupītā nauda par alkoholu jākrāj un jānopērk silti ziemas zābaki.

manā dārzā ir uzdīgušas dilles.

Profesionālas (un ne tikai) pārdomas par dillēm.

Pašā aukstākajā ziemas mēnesī uznāca nepārvarama kāre pēc pavasara - zaļuma, svaiguma, dārza. Ilgi nevarēju saprast, kā lai apmierina šo nevaldāmo tieksmi, līdz galvā atdzima ideja, ko sen jau biju lolojusi - ienest Rīgas dzīvoklī dzīvību. Citi audzē puķes, suņus, jūrascūciņas un ko tik vēl ne, bet man kā visnotaļ racionālam cilvēkam vajadzēja ko tādu, kas dotu arī fizisku labumu. Tā kā citus cilvēkus gūstā turēt Latvijā ir aizliegts, nolēmu audzēt dilles. Kāpēc?
Dilles es varētu raksturot vairākās dimensijās. Pirmkārt jau no uztura speciālistes viedokļa - tās ir pārbagātas ar C vitamīnu, tajās ir vairāk fitoncīdu kā ķiplokos (tas laikam nozīmē arī to, ka tās labāk aizbiedētu vampīrus), kaut kur lasīju, ka, sajaucot ar alu, tās pat ārstē dažādas vēdera problēmas.
Otra dimensija būtu no tāda cilvēka viedokļa, kas retu reizi arī nostājas pie plīts netikai lai ēstu, bet arī lai gatavotu. Par diļļu lieliskajām spejām uzlabot jebkura ēdiena garšu, manuprāt nav jāstāsta.
Trešā dimensija ir tā par to dzīvību, zaļumu un pavasari. Jauki taču, ka pat ziemā ir iespēja kaut ko izaudzēt, vai ne?
Nu lūk - tā gluži nemanot nonākam arī pie pēdējās, visnegaidītākās un pikantākās dimensijas. (Lai gan jāatzīst, ka tas nekādā veidā netika plānots pirms diļļu iesēšanas.) Kādā visai interesantā vakarā pie noteikta daudzuma stiprā dzēriena es izstāstīju draugam par savu mazdārziņu uz palodzes. Vārdu pa vārdam, teikumu pa teikumam, līdz viņš pilnībā noliedza jebkādu iespēju, ka dilles var augt podiņā uz palodzes. Tas protams noveda pie strīda, kas, nevis kā parasti beidzās ar nesmukumu, bet gan ar derībām - ja man pēc mēneša būs izaugušas dilles, viņš ar draugu dejos striptīzu man un draudzenei, ja dilles neizaugs - mēs dejosim viņiem. Deadline - 17.februāris (pēc tam noteikti pastāstīšu, kā gāja). Un šī dimensija tiešām silda sirdi. :)


Morāle: Dilles ir tuvākais ceļš uz divu vīriešu striptīzu tev.

Medusmaize

Pēdējā laikā pasaulē notiek tādas lietas, ko vienkārši nevar saukt nekā savādāk kā par medusmaizi. tad nu nolēmu, ka man ir ko teikt šajā sakarā, un, patīk jums vai nē, tieši to arī darīšu. :)

Kristīne.