manā dārzā ir uzdīgušas dilles.

Profesionālas (un ne tikai) pārdomas par dillēm.

Pašā aukstākajā ziemas mēnesī uznāca nepārvarama kāre pēc pavasara - zaļuma, svaiguma, dārza. Ilgi nevarēju saprast, kā lai apmierina šo nevaldāmo tieksmi, līdz galvā atdzima ideja, ko sen jau biju lolojusi - ienest Rīgas dzīvoklī dzīvību. Citi audzē puķes, suņus, jūrascūciņas un ko tik vēl ne, bet man kā visnotaļ racionālam cilvēkam vajadzēja ko tādu, kas dotu arī fizisku labumu. Tā kā citus cilvēkus gūstā turēt Latvijā ir aizliegts, nolēmu audzēt dilles. Kāpēc?
Dilles es varētu raksturot vairākās dimensijās. Pirmkārt jau no uztura speciālistes viedokļa - tās ir pārbagātas ar C vitamīnu, tajās ir vairāk fitoncīdu kā ķiplokos (tas laikam nozīmē arī to, ka tās labāk aizbiedētu vampīrus), kaut kur lasīju, ka, sajaucot ar alu, tās pat ārstē dažādas vēdera problēmas.
Otra dimensija būtu no tāda cilvēka viedokļa, kas retu reizi arī nostājas pie plīts netikai lai ēstu, bet arī lai gatavotu. Par diļļu lieliskajām spejām uzlabot jebkura ēdiena garšu, manuprāt nav jāstāsta.
Trešā dimensija ir tā par to dzīvību, zaļumu un pavasari. Jauki taču, ka pat ziemā ir iespēja kaut ko izaudzēt, vai ne?
Nu lūk - tā gluži nemanot nonākam arī pie pēdējās, visnegaidītākās un pikantākās dimensijas. (Lai gan jāatzīst, ka tas nekādā veidā netika plānots pirms diļļu iesēšanas.) Kādā visai interesantā vakarā pie noteikta daudzuma stiprā dzēriena es izstāstīju draugam par savu mazdārziņu uz palodzes. Vārdu pa vārdam, teikumu pa teikumam, līdz viņš pilnībā noliedza jebkādu iespēju, ka dilles var augt podiņā uz palodzes. Tas protams noveda pie strīda, kas, nevis kā parasti beidzās ar nesmukumu, bet gan ar derībām - ja man pēc mēneša būs izaugušas dilles, viņš ar draugu dejos striptīzu man un draudzenei, ja dilles neizaugs - mēs dejosim viņiem. Deadline - 17.februāris (pēc tam noteikti pastāstīšu, kā gāja). Un šī dimensija tiešām silda sirdi. :)


Morāle: Dilles ir tuvākais ceļš uz divu vīriešu striptīzu tev.