Šodien 1,5 h pavadīju, diskutējot ar Kasparu Strazdiņu - pirmo cilvēku, kas Latvijā ceļ eko-komūnu un ir svaigēdājs. Viņš, neslēpjot šoku, ka ir piekritis ierasties politiskās partijas birojā, tomēr dalījās kādā mazumiņā no savas dzīves filozofijas.
Viņam nav televizora un mikroviļņu krāsns, viņš neslimo un viņa bērni netiks ieaudzināti mūsu sistēmas rāmītī. Starp runām par politiku kā augoni, sazvērestību teorijām par alternatīvo enerģiju un zobu pastām, atkarību no sistēmas un izvēles brīvību, visjaukākā lieta, kas iekrita sirdī bija tēze par to, ka pasaulei ir sirds un Latvija atrodas tieši uz pasaules sirds, tāpēc, lai arī tik maza, tā vienmēr piesaistījusi lielvaras.
Mēs dzīvojam valstī, zem kuras pukst pasaules sirds. Silta sajūta.
Jā, tas ir sirsnīgi!:-)
AtbildētDzēst